Tomāts – “mīlas ābols” vai “resnais ūdens”
“Mīlas ābola” – tomāta izcelsme ir sena kā pati pasaule. Pirmsākumi varētu būt meklējami Dienvidamerikā, mūsdienu Peru apkaimē un pārtikā tos lietojuši jau paši acteki. Arī nosaukums tiem cēlies no acteku vārda “tomātl”, kas nozīmē “resns ūdens”.
Taču, kad 16.gs. tos no Centrālamerikas atveda spāņi, sakotnēji cilvēki tos audzēja tikai kā dekoratīvus augus, jo baidījās, ka lapās esošā inde varētu būt arī pašā auglī. Pēcāk spāņi un itāļi saprata savu alošanos, un sāka tomātus izmantot arī pārtikā. Un kā zinām mūsdienās, tomāti īpaši populāri ir tieši Vidusjūras reģiona virtuvēs, piemēram, itāļu. Ja padomā, bez tomātiem tiešām būtu grūti iedomāties jebkuru picu vai pastas mērci.
Var jau būt, ka dažas tautu virtuves ir iecienījušas tomātu vairāk kā citas, taču neviena cita, kā tieši Ķīna ir to lielākā apgādātāja pasaulē, kas izaudzē aptuveni vienu ceturto daļu no visa tomātu daudzuma. Nākamās lielākas tomātu audzētājvalstis ir Amerikas Savienotās valstis un Indija.
Interesanti ka tomāti, pretēji ierastajam uzskatam ir nevis dārzeņi, bet gan augļi. Tomātiem ir sēklas un tie ir ziedoša auga augļi, tapēc no botānikas viedokļa tos pareizi būtu klasificēt tieši kā augļus, jeb vēl precīzāk runājot – kā ogas. Taču vēsturē par to ir bijuši arī daudzi strīdi. Tā, piemēram, 1887. gadā Savienotajās valstīs tika uzlikts nodoklis dārzeņiem, bet ne augļiem. Tomāta statuss līdz ar to kļuva par juridiskas nozīmes jautājumu. Toreiz augstākā tiesa nolēma, ka tie ir jāuzskata par dārzeņiem, balstoties uz tautā pieņemto uzskatu, ka dārzeņi ir tie, kurus mēs izmantojam pamatēdienos, bet augļi – desertos. Taču no botānikas viedokļa tie protams palika augļi.
No krāsu viedokļa, kaut arī mums tomāts vispirmām kārtām asocējas ar sarkano krāsu, tie sastopami arī zaļi, dzelteni, oranži, rozā, melni, brūni, balti un violeti. Tas tādēļ, ka tomātiem ir vairāk kā 7500 dažādu šķirņu, kas tos atšķir, kā pēc pielietojuma, tā formas un krāsas. Tā piemēram, Beefsteak tomāti ir lieli un tos visbiežāk izmanto sviestmaizēm. Oxheart tomāti ir dažāda lieluma un pēc savas formas atgādina lielas zemenes. Plūmju (Plum) un bumbieru (Pear) tomātu šķirnes ir iegarenākas formas un tos izmanto tomato mērcēm un pastām. Ķiršu (Cherry) tomātiņus parasti ēd veselus un pievieno salātiem, to mazā izmēra un saldās garšas dēļ. Campari tomāti ir saldi un sulīgi un sastopami kā lielāka tā mazāka izmēra.
Tomātus pārtikā izmanto dāžados veidos. Tos var ēst neapstrādātus kā citus augļus vai lietot kā sastāvdaļu dažādos ēdienos, mērcēs, salsās, salātos, pārstrādātus pastās vai ketčupos vai gatavot zupās. Arī tomātu sula ir kļuvusi iecienīta pasaulē un tiek lietota arī kokteiļos – piemēram, Asiņainajā Mērijā (Bloody Mary).
Tomāti ir ļoti veselīgi. Tie ir bagāti ar likopēnu – antioksidantu, kas ir labs sirdij un var būt svarīgs cīņai pret noteiktiem vēža paveidiem. Labākais veids, kā likopēnu uzņemt no tomātiem ir tos pārstādājot sulā, tomātu pastā, mērcēs vai pat pulverī. Tā kā likopēns atrodas tomāta miziņā un šķīst taukos, tad gatavojot, piemēram, mērci, mizu būtu svarīgi atstāt un mērcei pievienot arī nedaudz eļļas. Tomāti ir bagāti arī ar A un C vitamīniem, beta karotīnu, folātu, kāliju un kalciju. Termiski apstrādāti tomāti ir vēl veselīgāki, jo tiek atbrīvotas vēl vairāk labās ķīmiskās vielas. Ko būtu svarīgi atcerēties – tomāts jāuzglabā istabas temperatūrā. 4 oC vai zemākā temperatūrā, tomāts kļūs miltains un aukstums iznīcinās šūnu struktūru.
Tomāts ir ne tikai garšīgs un veselīgs, bet arī izklaidējošs. Tam par godu ir tikusi radīta vesela kinofilma, kur tomāti uzbrūk cilvēkiem. Savā ziņā uzbrūk tie ne tikai Holivudas fantāzijās. Lielākā tomātu cīņa pasaulē noris ik gadu mazā Spāņu ciematā – Bunjola (Buñol). Festivāls, kas piesaista tūristu tūkstošus saucas “La Tomatina” un tajā piedalās ap 40 000 cilvēku, kas apmētā viens otru ar vairāk kā 125 000 tomātu. Tomātu kauju izcelsme nav skaidri zināma, taču leģenda vēsta, ka “La Tomatina” aizsākās 40.gadu vidū, kad vairāki jaunieši tika izraidīti no kādiem svētkiem un sāka mētāties ar ēdienu netālu no pilsētas laukumā novietota dārzeņu kioska. Protests esot atkārtots katru gadu, līdz 1957.gadā tika nolemts to padarīt par festivālu.
Komentāri: