“Lielā melone” – Ķirbis
Lielākās ogas nosaukums cēliens no grieķu vārda pepon, kas nozīmē “liela melone”. Franči to adaptēja par pompon, savukārt briti nomainīja uz pumpion. Bet tie bija amerikāņu kolonisti, kas to pārdevēja mūsdienu pumpkin vārdā. Ķirbju izcelsme saistāma ar Ziemeļameriku. Senākās pēdas – ķirbju sēklas – ved uz Meksiku, starp 7000 un 5500 gadu p.m.ē. Amerikas pamatiedzīvotāji izmantoja ķirbju sēklas ēšanai un tautas medicīnā, ķirbjus devēja par isqoutm squash un mēdza no tiem veidot saplacinātu, izžāvētu slokšņu paklājiņus. Kolonizācijas laikā, indiāņi ķirbi grieza garenās sloksnēs un cepa uz atklātas uguns. Savukārt, kolonisti nogrieza ķirbjiem augšdaļas, izgreba sēklas, un pildīja tos ar pienu, garšvielām un medu. Tad tos lika oglēs un cepa, un tie esot uzskatāmi arī par pirmsākumu Amerikā tik slavenajiem ķirbju pīrāgiem (pumpkin pie). Arī mūsdienās, tieši Ziemeļamerikā, ķirbji ir īpaši populāri. Tie ir kļuvuši par Visu svēto dienas un Pateicības dienas svinību simboliem. No tiem gatavo gardus pīrāgus un Visu svēto dienā, tos izgrebtus un izgaismotus ar svecītēm izliek uz māju lieveņiem. Šādas laternas tiek sauktas par jack-o-lantern un šīs tradīcijas saknes ved uz Īriju, kur līdzīgas laternas veidoja no kāļiem, rāceņiem un citām cietajām saknēm.
No zinātniskā viedokļa ķirbji būtu jāpieskaita augļiem, jo tie satur sēklas, taču ikdienas dzīvē cilvēki tos uztver un gatavo receptēs kā dārzeņus. Visbiežāk ķirbji ir oranži un lodes formas, taču atkarībā no šķirnes, var būt arī dzelteni, balti, zaļi un sarkani. Tiem ir bieza miza, kas ļauj tos ilgi uzglabāt – turot tos sausā un vēsā vietā, tie saglabāsies svaigi pat vairākus mēnešus. Ķirbjiem ir kā vīrišķais, tā sievišķais zieds, tāpēc lai ķirbjus apputeksnētu mēdz palīgā “saukt” bites. Dažādu šķirņu ķirbīši ir pielāgoti cilvēku dažādajām vajadzībām – cepamie ķirbji, spageti ķirbji, dekoratīvie ķirbji u.tml. Pēc to lietošanas vajadzībām atšķiras arī to lielums un svars. Vidēji liels ķirbis sver aptuveni 6 kg, taču milzu ķirbji, kuri piedalās Ginesa (Guinness) rekordu dižošanās parādēs var svērt vairāk kā 500 kg. Tā piemēram, šī gada 12. oktobrī Vācijā Eiropas smagāko izaudzēto ķirbju svēršanā uzvarēja Beni Meijers (Beni Meier) no Šveices, kura lolojums svēra tieši 1,054.01 kg.
Vislielākie pasaules apgādnieki un iespējams arī ķirbja patērētāji ir paši amerikāņi. Aptuveni 450 miljoni kg ķirbju tiek izaudzēti katru gadu ASV. 90 – 95% no ASV pārstrādātajiem ķirbjiem tiek izaudzēti tieši Ilinoisā (Illinois). Rudens ir īstens ķirbju laiks, jo 80% no visas ASV ražas ienākas tieši oktobra mēnesī. Šai ražas laikā tad amerikāņi arī ļoti iecienījuši ķirbi savā ēdienkartē. No tā tiek gatavoti ļoti daudz dažādi saldie ēdieni – pīrāgi, kūkas, pudiņi, uzpūteņi, pankūkas, vafeles un pat saldējums. Tā pat ķirbītis ir garšīgs arī zupās, sacepumos, salātos, kopā ar pastas ēdieniem, konservējumos un karstajos dzērienos.
Taču protams, ka ķirbis ir kas vairāk par gardu pildījumu vai dekoratīvu svečturi. Tas ir arī ļoti veselīgs, tā kā ir lielisks beta karotīna un C vitamīna avots. Tas satur daudz šķiedrvielu un kālija, bet maz kilodžaulu. Ķirbja sēklas ir mums tik nepieciešamo olbaltumvielu, dzelzs, cinka, B grupas vitamīnu, E vitamīna un šķiedrvielu avots. Sēklas būs gards dekors ķirbju zupai, salātiem, muslim vai vienkārši veselīgs našķis. Lai tās pagatavotu, tās nepieciešams izņemt no ķirbīša, izkaltēt, un tad brīdi cept uz ietaukota cepampapīra 120 °C temperatūrā.
Komentāri: