Alus ir pasaulē visvairāk lietotais alkoholiskais dzēriens un trešais populārākais dzēriens kopumā (pēc ūdens un tējas). Cilvēki visā pasaulē mīl alu un tas ir kļuvis par globāla mēroga biznesu kā arī daļu no kultūras, saistītas ar sociālām tradīcijām – svētkiem, festivāliem un rituāliem. Noteiktās valstīs un reģionos ir izkopta krogu (pab) kultūra, kuros paaudzēm ilgi vietējie iedzīvotāji satiekas vakaros pie kāda alus kausa, bet tūristi iegriežas, lai labāk iepazītu un sajustu vietējā reģiona dzīvesstilu un “garšu”.
Alus brūvēšana ir zinātnisks process, kas sākas ar iesala gatavošanu, lai pārvērstu graudus cieti rūgstošā cukurā. To panāk, graudus diedzējot. Atkarībā no alus veida, noteiktā brīdī dīgšana tiek apturēta, asni noņemti un iesala graudi sagatavoti samalšanai. Iesalu silda, līdz ciete pārvēršas cukurotā virā, sauktā par misu. Graudiem ļauj nosēsties un misu silda un pēc filtrēšanas pilda brūvēšanas katlos. Tad misai pievieno kaltētus apiņu ziedus jeb apiņu rogas, šķidrumu vāra un izkāš. Misai ļauj nostāties, lai varētu atdalīt olbaltumvielas. Tad dzidrais šķidrums tiek raudzēts ar raugu un atstāts nostāvēties. Vēlāk rauga nogulsnes nosmeļ. Atkarībā no reģiona, brūvēšanas tradīcijas, alus paveida uz paša alus zīmola, process atšķiras. Var tikt pievienotas dažādas papildus sastāvdaļas, kas maina arī alus garšu, smaržu, krāsu. Tā piemēram, filtrētā rūgtā alus brūvēšanā izmanto vairāk apiņu rogu; eila ražošanā – vairāk uzrūgstošu raugu, savukārt stiprais porteris tiek brūvēts no tumšā iesala. Vācu duļķainajā kviešu alū ir daudz B grupas vitamīnu, kas saglabājas no alus rauga, savukārt dzidra alus iegūšanai, tie tiek izfiltrēti. Āfrikas tradicionālie ali ir nefiltrēti, tāpēc tajos ir daudz uzturvielu no alus sastāvdaļām – graudiem, augu saknēm, gumiem.
Tik zinātnisks šis process nav bijis vienmēr, tā kā alus brūvēšana ir veca kā pati pasaule. Alus ir viens no vecākajiem dzērieniem. Vēsturnieki gan strīdas, taču viens no uzskatiem, ka alus pastāvējis jau agrīnajā neolītā ap 9500. g. p.m.ē. Viss aizsācies jau ar pirmo graudaugu audzēšanu un tas minēts senās Irākas un Ēģiptes rakstiskajās liecībās. Senākais ķīmiskais pierādījums miežu alum datējams ar 3500. – 3100. g. p.m.ē. Rietum-irānā. Arī senajos šumeru rakstos ir atrodamas atsauces uz alu, piemēram, lūgšanā dievietei Ninkasi, kas pazīstama kā “Ninkasi himna“. Tā kalpojusi gan kā lūgšana, gan metode, lai atcerētos alus brūvēšanas recepti, tā kā tai laikā maz bijis tādu, kas to varētu izlasīt. Savukārt Ķīnā raudzēts dzēriens no rīsiem un augļiem gatavots jau no aptuveni 7000 g. p.m.ē.
Pa visu Eiropu alus izplatījās kopā ar ģermāņu un ķeltu ciltīm ap 3000. g. p.m.ē. Jāsaka gan, ka ar mūsdienu alu to būtu grūti salīdzināt, jo agrīnie eiropieši tam pievienoja gan medu, gan augļus, gan visdažādākos augus, tikai ne apiņus. Tie pirmo reizi minēti tiek tikai ap 822. un pēcāk 1067. gadu. 1516. gadā Bavārijas hercogs Viljams IV izdeva likumu, saskaņā ar kuru alus sastāvdaļas var būt tikai ūdens, apiņi un miežu iesals. Ar Industriālo revolūciju aizsākas arī rūpnieciska alus ražošana un tādu instrumentu kā hidrometru un termometru attīstība mainīja arī alus brūvēšanas procesu un tā kontroles iespējas.
Mūsdienās alu brūvē gan neskaitāmās mazās alus darītavās gan milzīgās pasaules mēroga rūpnīcās. Tā piemēram, pasaulē gadā tiek pārdoti vairāk kā 133 miljardi litru šī dzēriena un nopelnīti 294,5 miljardi ASV dolāru (dati par 2006.gadu). Pēdējos gados īpaši audzis ir patēriņš arī Ķīnā. Vidējais amerikānis gadā patērē ap 23 galoniem (jeb 87 litriem) šī dzēriena. Bet vai jūs zināt, kurā valstī ir vislielākais alus patēriņš uz vienu iedzīvotāju? Vai kāds ir stiprākais alus pasaulē?
Lūk, vēl daži interesanti un mazāk zināmi fakti par alu:
Izmantotie avoti:
R.Stentona “Veselīga uztura rokasgramata”. Jumava, 2010.
http://list25.com
http://en.wikipedia.org
Komentāri: