Vasara ir īstais laiks, lai rotātos ar ziediem, jo, kur vien skaties, zib pļavu puķes un košie daiļdārziņi. Lai nu kurš, bet mēs – latvieši – protam rotāties ar ziediem, jo ziedu vainagu gatavošana ir pārmantota no paaudzes paaudzē. Tomēr gribam jūs aicināt aizsākt jaunas tradīcijas, tādēļ iepīsim pa kādai skaistai un košai puķei ne tikai ziedu vainagos, bet arī ļausim uzziedēt ēdienam uz mūsu šķīvja, jo visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā.

 

Tie tik bija “ziedu laiki”

Nenoliedzami, ziedu ēšanas tradīcija ir zināma visā pasaulē jau tūkstošiem gadu, bet jāatzīst, ka tieši pēdējos gados tā atkal ir uzplaukusi un kļuvusi īpaši populāra, jo cilvēki nepārtraukti meklē arvien jaunas alternatīvas, kā uzturu padarīt krāsaināku, dabiskāku un veselīgāku. Taču mēs nebūt neesam tie, kas izgudros jaunu riteni. Ziedi kulinārijas vajadzībām tika izmantoti teju katrā senajā kultūrā. Romieši vijolītes un rozes pārvēta biezeņos un pievienoja pie brokastu omletes, lai paspilgtinātu tās garšu. Dienvidamerikas acteki un maiji ziedus un augus izmantoja ne tikai, lai papildinātu ēdienkarti, bet arī iekļāva svētajos rituālos. Ķīnieši ēdamos ziedus izmantoja to ārstniecisko īpašību dēļ, lai uzlabotu veselību, viņi uzskatīja, ka ziedi attīra ķermeni. Piemēram, rožlapiņas tika bagātīgi izmantotas tieši tā iemesla dēļ, ka satur antioksidantus, un pastāvēja uzskats, ka tās palīdz novērst sirds un asinsvadu slimības. Viktorijas laikmetā ziedi tika asociēti ar izsmalcinātību un eleganci, dekorēt savas kūkas un desertus ar cukurotām vijolītēm varēja atļauties tikai turīgi cilvēki. Šīs tradīcijas tika sašūpotas līdz ar pārtikas sistēmas industrializāciju, jo tos bija grūti, pat neiespējami komercializēt rūpnieciskai ražošanai, līdz ar to strauji saruka ziedu un augu lietojums virtuvē. Tika pārrautas gadsimtiem koptas tradīcijas, un 20. gs. ziedi izzuda no mūsu uztura. Bet ne uz ilgu laiku…

Interesanti!

• Renesanses laikā bija ierasts, ka teātra skatītāji baudīja rožu ziedlapu ūdeni un sautētas prīmulas.
• Kliņģerītes ziedlapiņas bija galvenā sastāvdaļa šartrēzē – dzērienā, ko radīja franču mūki 16. gs.
• Pienenes kā ēdami ziedi ir minēti jau Bībelē.
• 17 gs. pavārgrāmatā aprakstīta recepte, kā iecukurot dabīgus ziedus, kas esot īpašs gardums dāmām.

Ieguvumi

Zieds tiek uzskatīts par auga daļu, kas satur ļoti daudz bioloģiski aktīvu vielu. Ziediem ir ne tikai pretiekaisuma īpašības, bet tie ir lielisks A, C vitamīna un karotīna avots. To dabiskie pigmenti pārsvarā ir polifenoli, kam, tāpat kā augu esencēm, ir aizsargājoša iedarbība šūnu līmenī. Šādas koncentrētas barības vielas, kas dabiski atrodas neapstrādātos augos un dārzeņos, stimulē imūnsistēmu, veicina dzelzs uzsūkšanos un palīdz palēnināt šūnu novecošanos. Tas nozīmē, ka ziedu ēšana, iespējams, ir labākais un skaistākais veids, kā samazināt novecošanās ietekmi. Ne velti dabā iekārtots, ka zieds pievilina dzīvās radības gan ar savu krāšņumu, gan aromātu un garšu. Dažādi pētījumi liecina, ka ziedputekšņi ir barojoši ar vitamīniem un minerālvielām, tajos esošais saldais nektārs satur 30–70 % ūdens, dažādus cukurus, skābes, ēteriskās eļļas, pat olbaltumvielas un minerālvielas. Šis daudzums gan var variēt atkarībā no auga sugas un tā augšanas apstākļiem. Taču paši ziedi sastāv no 95 % ūdens, tāpēc maz ticams, ka tie satur ievērojamu daudzumu uzturvielu. Tātad, lai gan ziedi dod vizuālu prieku, piešķir patīkamu aromātu un garšu, viena lieta ir skaidra, ka tie ir bez kalorijām.

Ēdams, neēdams…

Parasti ziedlapiņas un veselus ziedus var ēst, bet tas nenozīmē, ka var iet pa pļavu, plūkt ziedus un mest mutē. Lai tos varētu baudpilni lietot uzturā, ir jānoņem ziedlapas baltā pamatne, kāta daļa un putekšņlapiņas, jo tiem piemīt rūgtena garša. Tāpat izvairieties no ziediem, kas noplūkti ceļmalās vai iegūti dārzu centros, floristikas veikalos vai kokaudzētavās, jo tie bieži ir apsmidzināti ar pesticīdiem vai citām ķīmiskām vielām. Vislabāk ir meklēt bioloģiskos ziedus vai izveidot pašiem savu daiļdobīti, jo īpaši tāpēc, ka vairākums ir vienkārši augi, kam nav nepieciešama milzīga uzmanība un apkope. Ja arī ziedi nenonāks līdz jūsu šķīvim, tie pavisam labi izdaiļos jūsu dārzu.

Ēdamās puķes

• kliņģerītes
• krizantēmas
• margrietiņas
• vijolītes
• atraitnītes
• pienenes
• māllēpes
• gaiļpieši
• āboliņš
• rudzupuķes
• kumelītes
• ceriņi
  lavanda
• nasturcijas jeb kreses

Ziedu atmoda

Ēdamo ziedu uzplaukums Rietumu kultūrā atsākās, pateicoties inovatīviem šefpavāriem, kas nepārtraukti meklēja jaunas iespējas, kā pārsteigt restorānu viesus. Pasniedzot ēdienus, rotātus ar ēdamām ziedlapiņām, viņi no jauna atklāja ziedu dabiskās īpašības: to unikālo un skaisto izskatu, aso aromātu un pārsteidzoši labo garšu. Iespējams, tendence, kas aizsākās pavisam nevainīgi, ir ienesusi sen aizmirstas vēsmas mūsu virtuvēs, papildinot mūsu garšu buķeti – no ceptiem kabaču ziediem līdz kliņģerīšu mērcēm, zupām, salātiem un sautējumiem, arī desertiem un dzērieniem (kumelīšu punšam, piemēram). Ir laiks atklāt ziedus ne tikai kā kaut ko acīm tīkamu, bet arī kā vēderam baudāmu. Iespaidīgu maizes klaipiņu ar ziedu nospiedumiem vari pagatavot pēc šīs receptes. 

Pienenes
Pienenes vairākumam no mums asociējās ar nezāli, kas neiznīkst, taču arvien vairāk sabiedrībā dzirdam to slavējošas dziesmas. Kas to būtu domājis, ka nezāli, ko tik rūpīgi ar nazīti esam mūždien urķējuši ārā no dobes, mēs kādu dienu liksim uz svētku galda un cienāsim viesus. Pārtikā var izmantot visu augu, turklāt iespējamais lietojums ir visai plašs. Jaunās pieneņu lapas var pievienot salātiem, bet pieneņu ziedus varot marinēt kā gurķus, fritēt, gatavot sīrupu, kas garšo gluži kā medus. Ar dzeltenajām pieneņu ziedlapiņām var paspilgtināt omleti, salātus vai kādu desertu. Pieneņu ziedi ir labs C un B2 vitamīna avots, saknes satur dzelzi un kāliju, bet lapās ir minerālvielas un citas uzturam vērtīgas vielas. Pienenes būtu īpaši ieteicams iekļaut ēdienkartē, ja ir kaulu slimības, enerģijas trūkums un pazemināts asinsspiediens. Recepti fritētām pienenēm meklē šeit.

Atraitnītes

Šie mazie, košie ziedi ir ne tikai īsts prieks acīm, bet arī bauda garšu kārpiņām. Tām piemīt saldena garšas nokrāsa, un bieži vien tās tiek izmantotas kā salātu sastāvdaļa. Atraitnītes piešķir salātiem interesantu un pievilcīgu pieskārienu. Tā kā šie ziedi ir ļoti populāri, tie būs īpaši piemēroti, lai kļūtu par jūsu pirmo kulinārijas eksperimentu, pagatavojot limonādi, salātus vai izdekorējot kādu vasarīgu desertu. Kūku ar cukurotām atraitnītēm meklē šeit.

Kliņģerītes

Kliņģerīšu ziedi ir lietoti uzturā kopš seniem laikiem. Kliņģerīšu “pļaujas laiks” ir tieši jūnijā un jūlijā, kad tās ziedi tiek ievākti uzreiz pēc uzziedēšanas. Ziedlapiņas satur daudz ēterisko eļļu, karotinoīdu, organisko skābju. To pielietojums virtuvē ir gana plašs – sākot no siera un olu dzeltenumu krāsas uzlabošanas līdz salātu paspilgtināšanai. Ziedlapiņām ir izteikta spēcīgi pikanta piparu garša. Kliņģerīšu ziedus mēdz dēvēt par lēto safrānu, jo no tiem tiek iegūta maiga safrāna nokrāsa. Ziedus var pievienot mērcēm, konserviem, marinētiem gurķiem, fritētiem un mīkstiem sieriem, kā arī desertiem.

Nasturcijas jeb kreses

Par šo ziedu atklājējiem virtuvē tiek uzskatīti nevieni citi kā francūži, kuri šīs ziedlapiņas sāka pievienot salātiem. Tomēr tās ir kas vairāk nekā salātu sastāvdaļa. Nasturcijas jeb kreses ziedu ārstnieciskās īpašības tautas medicīnā tiek izmantotas sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā. Lietojot tās uzturā, var paātrināt vielmaiņu un normalizēt vielmaiņas procesus. Kreses izceļas ar interesantu piparotu garšu, kas ir līdzīga kressalātu garšai. Pašas sēklas var pievienot ēdienam kaperu vietā, no lapām pagatavot zupas, pesto, bet ziedus pievienot omletei vai pat picai.

Iespējams, jūs vēl neesat pieraduši ēst ziedus, taču tie var lieliski papildināt maltīti. Neatkarīgi no tā, vai tos izmantosiet, lai izdaiļotu desertus vai salātus, vai arī izvēlēsieties tos iekļaut ikdienas ēšanas paradumos, lai gūtu labumu veselībai, mēs patiešām domājam, ka ikvienam vajadzētu tos izmēģināt! Vienkārši neaizmirstiet veikt izpēti, it īpaši, ja plānojat pats meklēt ziedus, jo atcerieties – visam, kas likts uz šķīvja, ir jābūt ēdamam!