Lapoto zaļumu virsaiši – spināti

Spinātu (Spinacia oleracea) dzimtene ir centrāl un dienvidrietum Āzija. Tie ir viengadīgi (retāk divgadīgi) augi augstumā līdz aptuveni 30 cm. Spināti spēj pārziemot arī temperatūras ziņā mērenos reģionos. To lapiņas ir vienkāršas, ovālas formas, kas izmēra ziņā variē no 2-30 cm garumā un 1-15 cm platumā. Lielākas lapiņas tiem pārsvarā ir pie pamatnes, mazākās lapiņas tuvāk ziedkopai. Ziedi spinātiem ir salīdzinoši necili – mazi un dzeltenīgi zaļi.

No angļu valodas vārds “spinach” pirmoreiz datēts ar 14.gs beigām, un cēlies no vārda espinache, kura izcelsme nav zināma. Viena no versijām, ka tas varētu būt saistīts ar kataloniešu espinac, Andalūzijas arābu اسبيناخ asbīnākh, arābu السبانخ al-sabānikh, persiešu اسپاناخ aspānākh, kas varētu nozīmēt “zaļā roka”. Taču tik pat iespējams, ka tie nekā nav saistīti.

Tiek uzskatīts, ka spināti nāk no Persijas (mūsdienu Irāna un tai blakus esošās teritorijas), kas un kā ar tiem iepazīstināja Indijā, gan nav zināms, taču pēcak tie nonāca Ķīnā, kur tie bija pazīstami tieši kā “Persijas dārzeņi”. Ap 827. gadu tie nonāca Sicīlijā. Pirmā rakstveida liecība par spinātiem Vidusjūras reģionā datēta 10.gs. 12.gs. beigās tie nonāca Spanijā, kur tos kāds slavens agrnoms nodēvēja par “lapoto zaļumu virsaišiem”. 13. gs. tos pazina jau arī Vācijā, kaut gan mūsdienās pazīstamā šķirne gan minētai tikai ar 1552.g. Anglijā un Francijā pirmo reizi tie parādījās 14. gs. visdrīzāk atceļojot no Spānijas. Tur tie ātri kļuva populāri, jo bija pieejami jau ļoti agrā pavasarī, kad citu dārzeņu vēl nav, kā arī laikā, kad gavēņa ierobežojumu dēļ cilvēki nevar patērēt virkni citu produktu.

1547.gadā Katrīna de Mediči kļuva par Francijas karalieni. Viņa bija tā iemīlējusi spinātus, ka uzstāja, lai tie tiktu pasniegti katrā maltītē. Līdz pat šodienai, ēdieni, kas tiek gatavoti no spinātiem (vai pasniegti uz tiem) tiek dēvēti par “florenciešiem” (“Florentine“), kas saistīts ar Katrīnas dzimto pusi Florenci.

Savukārt pirmā pasaules kara laikā, franču karavīriem, kas cietuši no liela asins zuduma tika dots vīns, kas stiprināts ar spinātu sulu.

Trīs spinātu pamatšķirnes ir:

Savojas – tiem ir tumši zaļas “čirkainas” un krokotas lapiņas. Piemēram, ASV lielveikalos tie nav retums, kur tie nopērkami svaigā veidā. No Savojas šķirnes cēlušās Bloomsdale, Merlo Nero (maigi spināti no Itālijas), Viroflay (lielu lapu spināti ar varenu ražu).

Gludlapu spināti – spināti ar plakanām, gludām lapiņām, kuras viegli tīrīt (ja salīdzina ar Savojas) un apstradāt, tāpēc visbiežāk arī tiek audzeti tieši priekš konservēšanas, sasaldēšanas, bērnu pārtikai, zupām un citai apstrādei. Šāds piemērs ir Giant Noble šķirne.

Semi-savojas – ir hibrīdšķirne ar viegli krokotām lapām. Tiem ir līdzīga tekstūra kā Savojas spinātiem, taču tos ir daudz vieglāk tīrīt. Tie tiek audzēti kā pārdošanai svaigā veidā, tā apstrādei. Piemēram, populāra semi-savojas šķirne ir Tyee Hybrid.

Slavenās multiplikācijas varonis Popeye the Sailor Man katrā savā sērijā ēda spinātus, kā rezultātā ieguva prātam neiedomājamu spēku. Kas ir interesanti, pastāv teorija, ka ideja visdrīzāk tikusi balstīta uz kļūdainu dzelzs aprēķinu spinātos. Kāds vācu zinātnieks Emil von Wolf savā 1870.gada pētījumā par dzelzs saturu spinātos, mērījumu rezultātos kļūdaini ielicis komatu, padarot spinātus par 10 reizēm bagātākus ar dzelzi kā tas patiesībā ir. Joks slēpjas arī tajā, ka kļūdu neviens neievēroja līdz pat 1930. gadam. Tā arī radās ačgārnais priekšstats par to, ka spināti ir ļoti bagāti ar dzelzi un padara cilvēka organismu spēcīgāku. Te gan jāpiemin, ka pastāv arī viedokļi, kas uzskata, ka šī teorija (proti komata kļūda un Popeye saistība) varētu būt arī maldīga.

Tas par ko vairs nav šaubu – spinātu piesātinājums ar dzelzi nav tik liels, kā senāk uzskatīja. Lieta tāda, ka spināti satur skābeņskābi, kas tajos esošo dzelzs un kalcija daudzumu padara nepieejamu. Vēl spināti var paātrināt arī nierakmeņu un urīnakmeņu veidošanos. Visādi citadi spināti ar savām tumši zaļajām lapām satur virkni veselībai labu vielu. Tie ir bagāti ar beta karotīnu, K vitamīnu, folātiem, C un B6 vitamīniem, riboflavīnu. Tajos esošie antioksidanti un bioflavonoīdi palīdz aizkavet vēzi izraisošās vielas un procesus. Karotonoīdu vidū (atbildīgi par auga skaisti zaļo krāsu) ir luteīns un zeaksantīns – tie palīdz novērst mākulas deģenerāciju – galveno gados vecu cilvēku akluma iemeslu. Tajos esošais K vitamīns ir svarīgs pareizai asins sarecēšanai un stipriem kauliem.

Spinātus var ēst svaigus vai termiski apstrādāt. Kaut arī daļa uzturvielu zūd pie karsēšanas – lai pagatavotu ½ tases ar spinātiem, nepieciešamas 2 tases ar svaigiem spinatiem, kā rezultātā kopumā tiks apēsts vairāk veselīgo lapiņu. Tāpat karstums atvieglo spinātos esošo olbaltumvielu sadalīšanu.

VĒL DAŽI INTERESANTI FAKTI PAR SPINĀTIEM:

Vien puse tases svaigu spinātu jau sastāda 1/5 daļu no augļu un darzeņu ieteicamās dienas devas.
Spināti ir radniecīgi ar bietēm un mangoldiem.
30-tajos gados ASV spinātu audzētāji uzskatīja, ka tieši Popeye varonis ir panācis 33% pieaugumu iekžemes spinātu patēriņā.
Crystal City – pilsētiņā Teksasā, kurā tiek audzēti spināti 1937. gadā uzcēla pat pieminekli par godu Popeye.
Spinātu lapas ir viegls diurētiķis.
Viduslaikos mākslinieki no spinātiem ieguva zaļo pigmentu, ko izmantoja kā tinti vai krāsu.
Ķīna ir pasaulē lielākā spinātu ražotājvalsts ar 85% no pasaules kopējā izaudzetā spinātu daudzuma.
Spinātus vislabāk ir ēst svaigus vai gatavot uzreiz, jo tie zaudē savas labās uztura īpašības ar katru noturēto dienu.
Kalifornijā tiek izaudzēti 74% no visiem ASV izaudzētajiem spinātiem.