Sezonas produkti

RABARBERI

Viens no vēlā pavasara un agrās vasaras lielākajiem dārza gardumiem ir rabarbers. Būs tādi, kas nedaudz sarausies, iedomājoties par rabarbera kāta skābo garšu, taču svaigi cepta rabarberu drumstalu maize vai rabarberu ķīselis ir cita lieta! Turklāt šis dārzenis ir neticami veselīgs un vitamīniem bagāts. Tiesa gan, par rabarberu lietošanu uzturā šis tas būtu jāzina, lai nejauši nenodarītu pāri organismam. Tāpēc īsi par svarīgāko.

Rabarbers ir daudzgadīgs dārzenis, nevis auglis, kā daudziem gribētos domāt. Patiesībā tas tiek uzskatīts par krūmu, un uzturā mēs lietojam nevis augļus, bet gan kātus, tātad – “zarus”. Sezonas laikā viens rabarbera krūms var saražot līdz 40 kg rabarberu. Rabarberiem raksturīgs garš kāts, kas var sasniegt līdz pat 2 metru augstumu, un lielas, platas lapas.

Rabarbera dzimtene ir Rietumķīnas un Austrumtibetas kalniene. Sākumā rabarberus izmantoja gandrīz tikai medicīniskos nolūkos – gremošanas procesu veicināšanai un astmas ārstēšanai. Kā ārstniecības augs tas pazīstams gandrīz 5 gadu tūkstošus – no Ķīnas nonācis Persijā un Senajā Grieķijā. Vēlāk, 16. gadsimtā, rabarberu cena bija pat krietni augstāka nekā kanēlim, bet pārtikā tos sāka izmantot tikai 17. gadsimta beigās, kad cukurs kļuva pieejamāks. Eiropieši ilgu laiku rabarberus audzēja kā krāšņumaugus plato un iespaidīgo lapu dēļ.

Visvērtīgākie rabarberi ir pavasarī, kad kātiem ir maiga, sulīga konsistence. To sastāvā ir dažādas organiskās skābes: ābolskābe, citronskābe, dzintarskābe, fumārskābe, skābeņskābe, kā arī B grupas vitamīni, karotīns, PP vitamīns, askorbīnskābe. Augstais kālija saturs labvēlīgi iespaido sirds slimniekus un veicina urinēšanu. Šīs vērtīgās vielas rosina ēstgribu, labvēlīgi ietekmē vielmaiņu, paātrina kaitīgo vielu izvadīšanu no organisma. Bet, kad gaisa temperatūrai pārsniedz +17 °C, stublāji kļūst šķiedraini un cieti, tajos uzkrājas skābeņskābes sāļu kristāli. Šādus rabarberus vairs nevajadzētu ēst, jo tie var kaitēt veselībai. Skābeņskābe organismā reaģē ar kalcija sāļiem, veidojot nešķīstošus savienojumus – oksolātus. Šie oksolāti kuņģa–zarnu traktā traucē kalcija uzsūkšanos, turklāt paši viegli nokļūst asinīs, arī tur viegli saistās ar kalciju un palielina oksolātu saturu asinīs. No skābeņskābes pilnīgi brīvus rabarberus var iegūt, izmantojot veco labo sulu tvaicētāju: apakšā ielej karsējamo ūdeni, bet augšdaļā ieliek tvaicējamo produktu – rabarberu.

Tieši skābeņskābes dēļ ar rabarberu ēšanu nevajadzētu pārspīlēt – it īpaši jāseko līdzi bērnu reakcijai uz šo dārzeni, un līdz četru gadu vecumam ārsti iesaka to neiekļaut bērna ēdienkartē. Vārdu sakot – visu ar mēru. Atcerieties, ka skābeņskābes dēļ ir jāizvairās arī no rabarberu saskarsmes ar alumīnija traukiem, rūsējoša tērauda nažiem un alumīnija folijas, jo šie savienojumi veidos ķīmisku reakciju, kas nav vēlama mūsu organismam.

Ja ir vēlēšanās sagatavot svaigus rabarberus lietošanai ziemā, to var droši darīt. Rabarberus noskalo no smiltīm, nomizo, sagriež gabaliņos un sasaldē. Kad tie sasaluši, ber maisiņos vai aizvākojamos porciju trauciņos un glabā saldētavā. Gan kūkām un plātsmaizēm, gan ķīseļiem un kompotiem rabarberus pievieno neatsaldētus. Daudzi pavāri rabarberus vāra apelsīnu vai ananasu sulā, kas atņem skābumu un piešķir saldumu bez cukura palīdzības. Rabarbers ir pateicīgs augs arī sauso baltvīnu gatavošanai un ir iemantojis senas un stabilas rabarberu vīna ražošanas tradīcijas Lielbritānijā. Arī pie mums, Latvijā, pēdējos gados arvien biežāk vietējo vīnu piedāvājumā sastopams rabarberu vīns.