Padoms

Sezonas produkti

  • Ziņo twitter.com
  • Pasaki Draugiem
  • Sūti uz facebook.com

SEZONĀ OLAS

Lieldienu laikā, protams, ļoti aktuāli kļūst tieši olu ēdieni, jo mēs ne tikai rīkojam olu kaujas, ripinām un krāsojam, bet arī tās ēdam daudz vairāk, jo kur tad visu to bagātību pēc svētkiem likt, ja ne vēderā? Tomēr daudz arī dzirdēts par to, ka ar olu lietošu uzturā nevajadzētu pārspīlēt, tāpēc “Pie Galda!” izpētīja olu raksturojumu – labās un ne tik labās īpašības, lai kliedētu mītus un atklātu patiesību.

Pirmā lieta, ko derētu zināt, ir tas, ka olas uzturvērtību nenosaka tās izmērs vai krāsa. Uzturvērtība ir atkarīga no vistas sugas, vecuma, uztura un vides faktoriem. Olās nav ogļhidrātu, un tās satur dažādas minerālvielas – cinku, jodu, selēnu, magniju, hromu, dzelzi u.c. Tās satur arī B grupas vitamīnus, visus taukos šķīstošos vitamīnus un karotinoīdus – luteīnu, kriptoksantīnu un zeaksantīnu. Tie labvēlīgi ietekmē acu veselību – palīdz pasargāt no kataraktas attīstības. Pētījumi rāda, ka luteīns labāk uzsūcas, ēdot olas, nevis uztura bagātinātājus vai dārzeņus. Bet kādas tad īsti ir olas un holesterīna attiecības?

Vienā olā ir ap 200 miligramiem holesterīna, kas atbilst pieļaujamajam uzņemtā holesterīna daudzumam dienā, bet uztraukumam nav pamata, ja holesterīna līmenis asinīs ir normas robežās. Bez bažām var ēst pa vienai olai dienā – septiņas olas nedēļā, jo patiesībā holesterīns olās maz ietekmē holesterīna līmeni asinīs. Drīzāk ir jākontrolē piesātināto tauku daudzums uzturā, bet tos mēs uzņemam ar dzīvnieku izcelsmes produktiem un eļļām – to skaitā palmu un kokosriekstu eļļu un kakao sviestu. Vienkāršā valodā runājot – vārīta ola nekādu risku veselībai nerada, taču, ja tā regulāri tiek cepta eļļā kopā ar bekonu un sieru, tas jau ir cits stāsts.

Pasaulē lielākie olu ēdāji ir japāņi – viens cilvēks gadā apēd aptuveni 450 olu, bet mēs, latvieši, aptuveni 200. ASV un Āzijā iecienītas ir baltās olas, savukārt Eiropas valstīs priekšroku dod brūnajām. Latvijas ražotāji pārsvarā audzē vistas, kas dēj brūnas olas, bet izturības ziņā gan nav būtiskas atšķirības starp brūnajām un baltajām olām. Pārtikā visbīstamāk ir lietot jēlas olas, jo tādā veidā pastāv risks inficēties ar salmonelozi, bet rūpīgi termiski apstrādātās olās šī baktērija iet bojā. Lai būtu pavisam droši – olas noteikti pirms lietošanas ir jānomazgā, jo mikrobi ēdienā var nokļūt arī no čaumalām.

Daži fakti par olām, kas būs noderīgi gatavošanas un uzglabāšanas procesā:

  • olas dzeltenumu ar cukuru vieglāk saputot, ja tas ir siltāks, turpretī olas baltums jāputo atdzesēts;
  • vārot olas neplīst, ja čaumalu pārdur ar adatu vai ūdenim pievieno ēdamkaroti etiķa vai sāls;
  • saldētas olas atkal var lietot uzturā, ja tās 2–3 stundas patur aukstā ūdenī;
  • olas ilgāk paliek svaigas, ja tās glabā ar apaļo galu uz augšu;
  • neizlietotu olas dzeltenumu ieliek glāzē un pārlej ar ūdeni vai pienu – vēl dienu tas saglabāsies svaigs;
  • zils riņķis ap dzeltenumu norāda, ka ola ir pārvārīta, vai ūdens, kurā tā vārīta, ir ar augstu dzelzs saturu.

Komentāri: