Par Vienkoču parku Līgatnes pusē būs dzirdējuši tie, kuriem patīk apceļot Latviju, piestājot pie dažādiem apskates objektiem ar īpašiem izcelsmes stāstiem, jo Vienkočiem tāds noteikti ir. Te saimnieko inženierzinātņu doktors Rihards Vidzickis, kurš šo parku radījis no nulles. Parka daudzveidīgajās zonās izvietoti vēsturisku muižu un citu ēku maketi, koka skulptūras, etnogrāfiskas ēkas, vienkoču laivas un darvas ceplis. Rihards izveidojis arī Kokamatniecības muzeju ar darbnīcu, kurā pats gatavo maizes abras un unikālus koka traukus. Tieši trauku dēļ parkā piestāja arī “Pie Galda!” komanda, lai redzētu, kā tie top un cik daudzveidīga var būt aizraušanās ar kokapstrādi.

Kā top jūsu unikālie trauki?

Vienkoču trauku saknes ir ļoti senas – jau no akmens laikmeta, forma gan ir manis paša interpretācija. Pārsvarā visi trauki top no zaļa koka. Lai uztaisītu trauku, ir vajadzīgs vismaz pusgads, jo ilgākais laiks tiek veltīts tieši žāvēšanai. Viss šis process prasa diezgan lielu iedziļināšanos un dzīvošanu līdzi, jo, zaļo koku nepieskatot, tas var vienkārši sasprāgt. Bet ir iemesls, kāpēc traukus gatavoju tieši no zaļa koka. Pasaulē jau no diezgan seniem laikiem ir tāda kustība – veidot lietas no zaļā koka. Viens iemels ir tāds, ka tas ir veselīgāk, rodas mazāk putekļu un tajā pašā laikā ir arī mazāk atgriezumu. Es šo koku uzreiz sagriežu vajadzīgajos izmēros, nav jāatstāj lieli virsmēri. Zaļš koks ir arī mīkstāks un to ir vieglāk apstrādāt. It sevišķi tas ir svarīgi tāpēc, ka man patīk strādāt ar Latvijas cietajiem kokiem, kas ir ozols un goba. Es pārsvarā strādāju tikai ar vietējiem kokiem, šie mūsu cietie koki ir visskaistākie. Šo to taisu arī no kļavas, pīlādža un šad tad izmantoju bērzu. 

Koku es mērcēju, lai pēc tam to būtu vieglāk griezt. Mans rokraksts traukos ir kalta faktūra, jo patīk atstāt griešanas pēdas, lai trauks nav pavisam gluds un sterils. Kad izmērcēts un izgriezts, tad trauks žāvējas. Vasarā ir vieglāk, tad nav tik ļoti jāpieskata, bet ziemā, kad telpas tiek apkurinātas, ir jau sarežģītāk. Jāskatās, kā trauks uzvedas, kā reaģē. Sevišķa uzmanība vajadzīga lielākiem traukiem, lai nerodas plaisas. Bet arī tās es protu apstrādāt tā, lai trauku var lietot. Strādāju divos stilos – atstāju naturālo koku vai taisu melnu trauku. Taču šī melnā krāsa nav nekas krāsots, tas ir vienkārši ar uguni apdedzināts trauks. Pēc tam šāds trauks būs nedaudz izturīgāks, jo ogle veido aizsargkārtiņu. 

Vai trauks arī kaut kā īpaši jāapstrādā, lai tas kalpotu ēdiena pasniegšanai? 

Visus traukus vieno tas, ka to galīgā apstrāde notiek ar propolisa tinktūru, kas ir viena no vissenākajām lakām, pazīstama jau no Senās Ēģiptes, kā arī izmantoju vasku. To es gatavoju pats un piedāvāju tiem, kas iegādājas traukus, jo tie ir jākopj, un kopšana notiek tieši ar vasku, kas ir sajaukts kopā ar lineļļu un propolisu. Propolisu arī taisu pats, jo tas ir ļoti dārgs materiāls, pat pašam gatavojot.

Vai daudzi brauc pie jums pēc šiem traukiem? 

Man šeit, darbnīcā, uz vietas ir tāda čupiņa, kas jau ir diezgan daudz lietoti, jo šos traukus es ne tikai pārdodu, bet arī iznomāju restorāniem un viesu namiem, kas vēlas savā pasākumā kaut ko īpašu noformējumā. Pēc tam kad trauki pie manis “atnāk atpakaļ”, es tos sakopju ar vasku, lai tie būtu gatavi tālākai lietošanai. 

Šeit redzamas arī maizes abras. Arī tas cilvēki vēl lieto? 

Jā. To gatavošanā es pagaidām vēl pieturos pie etnogrāfiskajām formām. Abras es ne ar ko neapstrādāju, jo tas nav vajadzīgs. Šogad sākām arī paši cept maizi, jo gribējās, lai varam simtprocentīgi pastāstīt pircējam, it sevišķi tādam, kas pats nekad nav maizi cepis, kā abru lietot. Pieredze pašam ir ļoti laba. Esmu arī sapratis, ka, ja arī Vienkoču abrā ir kāda plaisa, tā netraucē, it sevišķi, ja cep ar ieraugiem. Ja par to, cik daudz cilvēku abras lieto, tad jāsaka – es pats tās nespēju uztaisīt tik daudz, cik vajadzētu. Pieprasījums tiešām ir. Taču abra nav tā izdevīgākā lieta, ko taisīt, jo process ir diezgan sarežģīts, darbietilpīgs, bet negribas arī uzskrūvēt kosmisku cenu. Protams, abru nepērk katru gadu, bet, ja cep vairāku veidu maizes, tad katrai maizei vajadzēs savu abru. 

Lai uztaisītu trauku, kā minimums ir vajadzīgs pusgads, jo ilgākais laiks tiek veltīts tieši žāvēšanai.

Vai arī pilsētnieki iegādājas abras? 

Jā, iegādājas gan, taču viņi pārsvarā izvēlas mazās abras, jo pilsētā tādu kārtīgu rupjmaizi jau nemaz nebūs, kur izcept, tur vajag pamatīgu maizes krāsni, kādas parasti tomēr ir laukos. 

Kā jums pašam radās ideja nodarboties ar kokapstrādi? 

Pēc pamatskolas es aizgāju uz Rīgas Amatniecības vidusskolu, kur nomācījos piecus gadus un iemācījos kokgriešanas stilus, grebšanu, tad iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē studēt materiālzinātnes un tehnoloģijas. Tur es pastiprināti ieinteresējos tieši par masīvkoku. Es šo tēmu sāku tik dziļi pētīt, ka aizgāju pat līdz doktorantūrai un aizstāvēju promocijas darbu. Tas iemesls, kāpēc pats pievērsos masīvkokam, ir tāds, ka tam ir ļoti senas saknes un milzīgs potenciāls, jo visu laiku ir iespēja radīt kaut ko jaunu, kā arī atgriezt un likt lietā kaut kādas labas, vēsturiskas lietas. Pavāri, kas šos traukus ir paņēmuši savos restorānos, apgalvo, ka tos pat lietot ir daudz labāk nekā parastos traukus, protams, ievērojot pareizās kopšanas nianses. Es vēl joprojām turpinu to visu pētīt, kaut arī ar publikāciju rakstīšanu iet tā pašvakāk, jo nav pietiekami daudz laika. Taču mēdzu veidot kopīgus zinātniskos rakstus ar saviem studentiem – ir daži maģistranti, kuriem es vadu maģistra darbus. 

 

Kuri restorāni ir iecienījuši Vienkoču traukus? 

Tas ir “Restorāns 3”, “Trīs pavāri”, pavārs Renārs Purmalis, kas ļoti novērtē un aktīvi lieto manus traukus, arī restorāns “Jāņoga” Cēsīs. Bet traukus var arī nomāt un var izmēģināt, mēdzu nākt pretī un aizdot sev zināmiem cilvēkiem, lai parādītu, kas ir kas. 

Vai Vienkoču trauki ir iecienīti arī citās valstīs?

Jā, ir gan. Vienīgā vieta, kur internetā šobrīd var iegādāties šos traukus, ir “Northmen” ģildes lapā northmen.com. Tur saņemu pasūtījumus no visām pasaules malām, pavisam nesen, piemēram, no Amerikas. Uz turieni arī visvairāk trauku aiziet, ja konkrēti, tad uz Losandželosu un tieši privātajiem pasūtītājiem. Ir trauki, kas aizceļojuši uz Austrāliju. Protams, ka cena šajā vietnē atšķirsies no tās, kas būs tad, ja atbrauksiet ciemos uz Vienkoču parku un iegādāsieties traukus šeit. 

Cik ilgi šādi trauki kalpos? 

Grūti pateikt, ja tie tiks pareizi kopti, iespējams, ka visu mūžu. 

Kā nonācāt līdz Vienkoču parka izveidei? Jo te taču viss radīts no nulles. 

Pats esmu no Līgatnes. Lai gan Rīgā mācoties pavadīju vairāk nekā desmit gadu, vienmēr zināju, ka atgriezīšos Līgatnē un turpināšu savu darbu. Šeit, kur tagad ir parks, nebija pilnīgi nekā. Tikai pļavas un džungļi. Visu izveidoju pats. Kad pabeidzu Amatniecības vidusskolu, man dzima doma par muzeja veidošanu. Radās tāda iespēja iegādāties un no Naukšēniem pārvest vienu senu darbnīcas inventāru. Arī manam tēvam patika dažādas senas lietas, un viņš mani iedrošināja sākt darboties ar šo visu muzeja lietu. Viss ir pašu vākts, meklēts, iekārtots. Bet tāda padziļināta vākšana sākās pēc tam, kad sākām iekārtot muzeju, jo tikai tad tā līdz galam sapratām, kas vēl vajadzīgs. Kamēr viss stāv pagrabos un šķūnīšos, grūti saprast, kā kas izskatās kopā. Tikai tad, kad sāc visu reāli izkārtot, izkristalizējas koncepts. 

Viena muzeja daļa ir būvēta pirms sešiem gadiem, jauno darbnīcas daļu uzbūvējām tikai pagājušajā gadā. Tagad es vienmēr, lai kāds ārā būtu laiks, varu ņemt koku un strādāt darbnīcā. Ziemā man patīk ilgi strādāt vakaros, tad ārā jau tumšs, bet iekštelpās to var darīt, cik uziet. 

Cik gadu laikā ir tapis parks, muzejs un darbnīca? 

Brikšņus tā nopietni sāku tīrīt 2004. gadā, jo līdz šai vietai nonācu vēl gadu ātrāk. Pamazām izveidoju takas, parku, no Latgales atgādāju guļbaļķu klētiņas. Visa ideja, kā tam jāizskatās, kā tas viss iekārtojams, ir mana. Sēdēju kopā ar projektētāju un plānoju visas līnijas. Protams, varēju uztaisīt modernu stikla būri, kā jau tas tagad daudz kur redzams, bet gribēju ieturēt autentisku stilu. Darbnīcas daļa gan ir mūsdienīga, bet saglabājot kopējo atmosfēru. 

Rudenī veikšu vēl citus papildinājumus – darbnīcai būs lieli stikla vārti, lai no ārpuses varētu redzēt, kas notiek darbnīcā arī ziemā, bet aukstums iekšā netiek. Tā kā interesanti ir visos gadalaikos. 

 

TEKSTS: MARTA KUKARANE