Ja esi vegāniska uztura piekritējs, visticamāk, Mārtiņa Mičuļa gatavotais “OG Tofu” tev ir jau labi zināms. Ja ne, piedāvājam ar to iepazīties, atklājot, kā no tofu gatavošanas mājās Mārtiņš nonāca līdz savam uzņēmumam, ražojot svaigu un kvalitatīvu tofu no vietējām izejvielām.

Mārtiņa ceļš pretim savam uzņēmumam sākās pirms četriem gadiem – tolaik veikalu plauktos bija samērā maza vegānisku produktu izvēle, tāpēc tofu Mārtiņš nereti gatavoja paša spēkiem. “Tofu man ļoti garšoja, to ēdu ikdienā, tomēr bija pāris aspektu, kas mani neapmierināja, iegādājoties šo produktu veikalos. Cena bija samērā augsta, iepakojumi – mazi, turklāt arī garša nebija pilnībā ideāla. Par to kārtīgi pārliecinājos ceļojumā pa Āziju – Taizemē pagaršoju vietējo tofu, kam bija izcila garša, un nodomāju – cik labi būtu, ja šādu produktu varētu iegādāties arī pie mums. Atgriežoties mājās, sāku tofu gatavot pats. Ar rezultātu biju apmierināts, un tā pagatavošanas process man bija skaidrs, taču, tā kā tas vienlaikus ir arī samērā piņķerīgs un ilgs, to darīju vien pāris reizes mēnesī. Kad atkal viesojos Taizemē, kārtējo reizi nodomāju, ka viņu ražoto tofu vajadzētu ieviest arī pie mums – tur tofu tirgoja lielos spaiņos, tam stāvot ūdenī. Tas bija svaigs un garšīgs, turklāt to varēja iegādāties tik, cik vajadzīgs, pašam nosakot daudzumu,” stāsta Mārtiņš.

Kilograms tofu izglābj vienu vistiņu

Kad Latvijā sākās Covid-19 pandēmija, mainījās arī Mārtiņa ikdiena, idejai par paša ražota tofu tirgošanu pieņemoties spēkā. “Tā kā Covid laikā vairs nevarēju ceļot, kā arī turpināt nodarboties ar satura veidošanu sociālajiem tīkliem, kas tobrīd bija mana pamatnodarbošanās, izlēmu, ka pienācis laiks sākt darīt ko nopietnāku. Uz mirkli apsvēru šitaki sēņu audzēšanu, tomēr, tā kā tofu ikdienā ēdu daudz biežāk nekā sēnes, nolēmu, ka pamēģināšu tā gatavošanai pievērsties nopietnāk. Sāku to darīt regulāri, divas līdz trīs reizes nedēļā, un to, ko nevarēju apēst pats, par pašizmaksu piedāvāju draugiem. Noslīpēju arī savu tofu gatavošanas recepti un pamazām sāku pētīt iespējas, kā mājas apstākļos palielināt ražošanas apjomus. Par pašnodarbinātu personu un mājražotāju kļūt nevarēju, jo tolaik man mājās bija kaķis – saskaņā ar PVD standartiem, ja mājās ir kāds dzīvnieks, šādās telpās neko gatavot nedrīkst. Tā izlēmu iet oficiālo uzņēmējdarbības ceļu un veidot savu SIA. Kad to izdarīju, iegādājos vajadzīgās iekārtas un pēc kāda laika, lai varētu palielināt ražošanas apjomus, sāku meklēt arī plašākas telpas. Tā pagāja pirmais gads, un, kad biju ievācies jaunajās telpās, sāku ražot vairāk, nokārtoju arī visas oficiālās atļaujas un sāku izrakstīt rēķinus. Tāpat par manis gatavoto tofu radās interese ne tikai no draugiem, bet arī svešiem cilvēkiem, tāpēc piedāvāju to vegāniskajām ēstuvēm. Rīgā to nav daudz, turklāt šo vietu īpašniekus un darbiniekus pazinu, jo bieži tās apmeklēju, kā arī biju sadarbojies, veidojot saturu sociālajiem tīkliem. Tā atsevišķas vietas uzrunāju, iedevu izmēģināšanai sevis gatavoto tofu, un drīz vien tas tika ieviests arī kafejnīcu ēdienkartēs,” stāsta Mārtiņš. “Es pats esmu vegāns jau septiņus gadus, un krietnu laiku līdz tam iespēju robežās ievēroju veģetāru uzturu. Tolaik, ciemojoties pie omītēm laukos, gan ēdu to, ko man piedāvāja, taču savās mājās gaļu gatavoju arvien retāk. Par vegānismu man bija radies priekšstats, ka šādi ēst ir ļoti sarežģīti, dārgi un Latvijā neiespējami. Šķita, ja jau man neizdodas būt striktam veģetārietim, vegānisms noteikti nebūs domāts man. Tolaik arī izmēģināju dažādas metodes, kā uzlabot veselību. Viena no tām paredzēja atteikšanos no kafijas, jo sapratu, ka man no tās ir izveidojusies neveselīga atkarība un šis dzēriens patiesībā slikti ietekmē manu veselību. Līdz ar atteikšanos no kafijas nolēmu, ka kļūšu par vegānu, beidzot pilnībā izslēdzot no uztura dzīvnieku valsts produktus. Vegānisms reizēm tiek salīdzināts ar sektu vai ticību, tomēr man tā patiesi ir fundamentāla patiesība, uz kā balstu savu dzīvi un pasaules uztveri. Man ir svarīgi dzīvot, nenodarot pāri dzīvniekiem. Protams, ejot pa mežu, arī es uzkāpju kādai skudriņai, kā arī šokolāde, ko reizēm ēdu, var saturēt piena vai olu daļiņas, jo ir ražota fabrikā, kur tiek gatavotas arī citas šokolādes. Tomēr deviņdesmit deviņos procentos gadījumu es patiesi pieturos pie vegāniska un dzīvnieku pasaulei draudzīga uztura. Man ļoti patīk apziņa, ka neietekmēju to, kas notiek ar dzīvniekiem, turklāt pat cenšos tiem palīdzēt, jo, kā smejos, ar katru kilogramu tofu, ko ražoju, es izglābju kādu vistiņu no apēšanas. Tam, ko daru, ir arī misijas apziņa.”

No “bezpienmaizes” līdz “tofletei”

Mārtiņa gatavotais tofu sastāv no Latvijā pieejamām izejvielām – tepat mūsu laukos audzētām sojas pupiņām. Viņš atzīst, ka iespēju gatavošanā izmantot vietējo produkciju ļoti novērtē. “Kad uzzināju, ka arī Latvijā tiek audzētas sojas pupiņas, biju ļoti priecīgs, jo gribēju, lai mani produkti ir ražoti no vietējām izejvielām. Kādu no atrastajiem zemniekiem, kas nodarbojas ar sojas pupiņu audzēšanu, uzrunāju, izklāstot savu ideju un saņemot ļoti pozitīvu reakciju. Sākumā izmēģināju vienu maisu ar zemnieka piedāvātajām sojas pupiņām, pēc tam nopirku jau desmit maisus un nu vienā reizē iegādājos aptuveni tonnu. Tofu pagatavošanā tieši kvalitatīvām sojas pupiņām ir ļoti būtiska nozīme. Sākotnēji tās izmērcē, lai pupiņas kļūtu mīkstākas, pēc tam apstrādā ar speciālu iekārtu – mājas apstākļos šim nolūkam var izmantot blenderi –, kas atdala biezumus no šķidruma, pagatavojot sojas pienu. To novāra, pēc tam atdzesē un pievieno recinātājus. Ir dažāda veida recinātāji. Tie maina pH līmeni, lai sojas pienā esošais proteīns sarecētu. Metode ir ļoti līdzīga siera gatavošanai, jo arī šajā gadījumā pienu karsē, sarecina un tad nospiež presē. Kad iegūts tofu siers, to var ēst svaigu, kūpināt vai pievienot garšvielas, ko reizēm dara arī gatavošanas procesā. Pagaidām es gatavoju “tīru” tofu bez piedevām. Kopumā ir pieejami ļoti dažādi tofu veidi. Piemēram, interesants ir tā dēvētais zīda tofu, kas ir ļoti mīksts, ar želejveida konsistenci. To izmanto konditorejā. Tāpat ir arī cita veida mīkstie tofu, ko var izmantot konditorejā vai zupās. Ir arī cietie tofu, ko var sagriezt kubiņos, šķēlītēs, likt uz maizes, cept uz pannas vai krāsnī, kā arī marinēt. Konditorejā ir sastopama arī vegāniskā “bezpiena” maize, jo tajā izmantots tofu, kas veido biezpienam līdzīgu konsistenci,” atklāj Mārtiņš. “Tāpat tofu var izmantot saldajos ēdienos un desertos, zupās un pamatēdienos, jo tajā ir daudz olbaltumvielu. Šī iemesla dēļ to var lietot arī kā gaļas aizstājēju, turklāt tas ir diezgan diētisks un satur maz tauku, kā arī ir viegli sagremojams, nepārslogojot kuņģa–zarnu traktu. Ja to iemarinē asā un sāļā marinādē, pēc tam sacep ar kraukšķīgu maliņu, tas kļūst ļoti līdzīgs gaļai. Tāpat to svaigā veidā var likt uz maizes, papildinot ar tomātu un sāli. Var pievienot balzametiķi, sojas mērci vai saldo čili mērci un asākas garšvielas. Omletes vietā var taisīt “tofleti”, olas aizstājot ar tofu, saspaidot to ar rokām vai dakšiņu un apcepot sīpolu un ķiploku. Ja gribas iegūt omletei raksturīgo dzelteno krāsu, tofu var pievienot kurkumu, izdekorēt ar kādu spinātu lapiņu, tomātiem.”

Uz lielveikalu plauktiem

Taujāts par lielākajiem izaicinājumiem, ar ko sastapies uzņēmējdarbības ceļā, Mārtiņš atzīst, ka tie nemitīgi ir klātesoši. Piemēram, nākamo sortimentā Mārtiņš plāno ieviest kūpināto tofu, kas arī ir ļoti populārs produkts. “Procesā ir pāriešana uz lielākām, gaišākām telpām ar jaunu aparatūru, lai varu palielināt ražošanas apjomos, un tuvā nākotnē ceru pieņemt arī darbiniekus, jo tagad visu daru pats – gan ražoju tofu, gan kārtoju papīrus, izrakstu rēķinus, veicu piegādes un veidoju sociālo tīklu saturu. Jau no bērnības mana vājā vieta ir bijis pacietības trūkums. Daudzas lietas pārtraucu darīt jau pie pirmajām grūtībām – tas attiecās gan uz dažādu sporta veidu izmēģināšanu, gan citām jomām. Uzņēmējdarbībā ir citādi. Visu ir jādara pašam, un tieši tas arī motivē turpināt iesākto. Strādājot parastā darbā, galvenais ir pamosties un aiziet uz biroju, kur kāds, visticamāk, uzticēs konkrētās dienas darbus, bet manā gadījumā par visu atbildīgs esmu pats. Pieņemu, ka tieši tas arī ir lielākais izaicinājums. Izveidot uzņēmumu nebija grūti, arī ar papīriem un finansēm jau esmu iemanījies strādāt. Kad process ir sācies, grūtākais ir palielināt darbības apmērus. Šobrīd ir sasniegts līmenis, kurā ar visu tieku galā, tomēr vienlaikus nogurstu, jo visu daru pats. Taču apgrozījums vēl nav tik liels, lai pieņemtu palīgus. Tomēr apzinos – lai kustētos uz priekšu, vajag spert nākamos soļus. Tas viss prasa lielu pacietību, jo lietas nekad nenotiek tik ātri, kā gribētos. Piemēram, jaunās telpas atradu maijā, bet tagad ir jau gada nogale, un izskatās, ka tajās ievākšos vien pēc kāda brīža. Nemitīgi ir bijušas aizķeršanās, rindas, ko spēcīgi ietekmēja arī Covid laiks. Piemēram, daudzas noliktavas tikai tagad atsāk sortimentā iekļaut visus produktus, kas ir man vajadzīgi,” tā Mārtiņš. “Manos plānos ir arī ieviest sevis ražoto produkciju veikalos. Tas gan nav viegli, jo mans tofu ir īpašs ar to, ka ir svaigs. Veikalos pieejamie tofu ir jau safasēti, jo, lai lielveikalu ķēdē ieviestu tofu, tam jābūt vairāk nekā mēnesim ilgam derīguma termiņam. Lai to sasniegtu, produkts ir jāpasterizē, kas nozīmē, ka tas tiek termiski apstrādāts, kā rezultātā mainās tā konsistence un garša. Izplatīt svaigu produktu ir daudz grūtāk, jo tā termiņš ir krietni īsāks, tāpēc loģistikas ķēde ir sarežģītāka. Man jāstrādā proaktīvi, jo darbojos pēc pasūtījumiem un rezervācijām, tāpēc nevaru veidot uzkrājumu, saražojot daudz produkta un gaidot klientus. Izlīdzināt pieprasījumu un piedāvājumu ir grūti, bet vienlaikus arī interesanti. Tomēr nākotnē, ja būs vajadzīgais pieprasījums, centīšos savu produktu ieviest arī lielveikalos. Pagaidām cenšos nodrošināt visus lielos tofu fanus, kas novērtē kvalitāti un garšu, ar svaigu produktu. Man ļoti patīk Taizemes princips, kur tofu tirgo svaigu, to izņemot no ūdens, tāpēc esmu to īstenojis arī Latvijā, tirgojot produkciju beziepakojuma veikalos “Zaļais kalns” Āgenskalna tirgū, “Burka” Barona ielā un “Nosvērts” Stabu ielā. Tofu tiem piegādāju divas reizes nedēļā, ļaujot cilvēkiem iegādāties tik daudz produkta, cik tie vēlas, vienlaikus atbalstot beziepakojuma kultūru, kas, manuprāt, arī ir ļoti būtiska.”