“Nu gan brīnums: kāpēc puķkāpostus tagadiņ pārkrustījuši par ziedkāpostiem? Laikam tāpēc, ka tie ir pārziedējuši?” – vēsta sena anekdote, apliecinot, ka par šo jautājumu vismaz gadu desmitiem tikuši lauzti šķēpi. Pirms ķeramies klāt kraukšķīgo “puķu” vai “ziedu” gatavošanai, laiks noskaidrot, kā pareizi būtu dēvējams šis gardais un veselīgais dārzenis.

Kāpostus ar baltu, zarainu ziedkopu lapu rozetes vidū botānikā sauc par ziedkāpostiem, skaidrību vieš valodnieki. Taču ikdienā – receptēs, veikalos, ēdienkartēs – ziedkāpostus dēvē arī par puķkāpostiem. Nereti uzskatīts, ka vārds “puķkāposts” lietojams vien sarunvalodā, taču izrādās, ka tā nav tiesa – ja botānikā runājam par dārza kāposta pasugu, precīzs nosaukums ir ziedu kāposts jeb ziedkāposts, bet vispārlietojamā leksikā tā sinonīms ir puķkāposts. Tātad ir izmantojamas ir abas vārda formas, un pusdienās gatavosim puķkāpostus jeb ziedkāpostus.

Ziedkāposta “vizītkarte”

Ziedkāposts (latīņu val. Brassica oleracea L var.botrytis) ir krustziežu dzimtas dārzenis. Citi labi zināmi šīs “ģimenes” pārstāvji ir brokoļi, Briseles kāposti un parastie galviņkāposti.

Kaut ziedkāposti pēc skata ir līdzīgi zaļajiem “brālēniem” brokoļiem, taču tiem ir daudzas atšķirīgas iezīmes. Tā, piemēram, brokoļa rozetes pēc struktūras salīdzinoši nav tik blīvas, bet ziedkāposts veido tikai vienu augli – lekno kātu ieskauj lapas, bet lapu biežņas viducī slēpjas “zieds”, kas atkarībā no šķirnes pēc formas var būt nedaudz izliekts vai piramīdveida. Nobriedušas galvas vidējais svars ir 0,5–1,5 kg.

Interesanti fakti:

• ziedkāpostu dzimtene ir Vidusjūras reģions;
• lielākā ziedkāpostu audzētāja valsts ir Ķīna;
• katrs ziedkāposts var saražot tikai vienu “ziedu”;
• ziedkāposti var būt ne tikai tradicionāli balti, bet, gluži kā ziedi – dažādās krāsās: dzelteni, zaļi un pat koši violeti. Zinātāji teic, ka tieši violetie esot visgaršīgākie.

Ziedkāpostiem ir raksturīga kāda īpatnība – augu zaļā masa, proti, lapas, labi aug 20–25 ºC temperatūrā, bet galviņas briest 12–16 ºC temperatūrā. Tāpēc tieši rudens pusē, kad lapas jau pietiekami izaugušas un naktis kļūst vēsākas, vidējā diennakts temperatūra kļūst optimāla galviņu veidošanai, turklāt tās vairs nav tik ļoti jāsargā no saules kā vasarā. Ziedkāposti īpaši nebaidās no salnām – pat tad, ja galviņas sasalst, ēst tās var tik un tā. Tiesa, ja sasalušo galviņu ir daudz, labāk tās uzglabāt saldētavā, jo pēc atlaišanās tās vairs nebūs derīgas uzglabāšanai.

Uzturvērtība

Kaut ziedkāposti veselīgā uztura lauciņā nav tik izslavēti kā brokoļi, taču arī šie dārzeņi satur ļoti daudzas organismam nepieciešamo uzturvielu, kas palīdz stiprināt imūnsistēmu un saglabāt veselību un mundrumu. 100 grami ziedkāpostu satur 92,07 g ūdens, 2 g šķiedrvielu, 1,92 g olbaltumvielu, 4,97 g ogļhidrātu un tikai 0,28 g tauku.

Līdzīgi kā citi krustziežu dzimtas dārzeņi, puķkāposts nodrošina organismu ar ievērojamu vitamīnu un dažādu minerālvielu devu: kāliju, magniju, kalciju, fosforu un dzelzi, kā arī B1, B6, B2 un PP vitamīnu. Šajos dārzeņos ir vērtīgas aminoskābes, kas palīdz organismam labāk pārstrādāt pašus ziedkāpostus. Tie ir viegli sagremojami, un tos uzskata par ļoti diētiskiem. Puķkāposti satur arī cinku, kas, jo īpaši vīrusu sezonā, ir ļoti nepieciešams imunitātes stiprināšanai, kā arī veselības sargu C vitamīnu. Puķkāpostos ir divas reizes vairāk C vitamīna nekā parastajos kāpostos, turklāt tie smalkās struktūras dēļ gremošanas orgānos ir vieglāk pārstrādājami, tādēļ ir viens no vērtīgākajiem diētiskajiem produktiem. Ziedkāpostu sastāvā esošie antioksidanti un pretiekaisuma vielas var uzlabot organisma aizsardzības spējas.

Kā apēst ziedkāpostus

Kulinārijā ziedkāpostus izmanto ļoti dažādos veidos – kā neapstrādātus, tā vārītus, ceptus un sautētus. Veselībai draudzīgākais ziedkāpostu noēšanas veids ir – šņikāt tos iekšā svaigus, bez termiskas apstrādes, izmantojot dažādu salātu pagatavošanai vai sadalot rozetītēs. Ļoti iecienītas ir arī ziedkāpostu krēmzupas, kam raksturīga zīdaini maiga struktūra un piesātināta garša. Lai maksimāli saglabātu šo dārzeņu bioloģisko vērtību un paaugstinātu ķīmisko savienojumu pieejamību, uztura speciālistu ieskatā ziedkāpostus vislabāk būtu tvaicēt.

Tvaicēti ziedkāposti ir absolūti eleganti savā vienkāršībā – vēl karstiem pievieno šķipsnu sāls, piciņu saldkrējuma sviesta, un tas arī viss! Īsta bērnības klasika ir vārīti ziedkāposti, kas apcepti sviestā un pilnai laimei pārlieti ar olu.

Arī dārzeņu zupa, sautējums vai biezenis nav iedomājams bez ziedkāposta klātbūtnes. Tie, kuri apgalvo, ka neēd ziedkāpostus, iespējams, pat nenojautīs, ka tikko izlaizītajā krēmzupas vai “kartupeļu” biezeņa bļodiņā šķietami nemīlētais dārzenis ir bijis klātesošs.

Tā kā pilnā sparā rit konservēšanas sezona, tad neaizmirstiet vietu burkās pietaupīt ziedkāpostiem: pieliekamā plauktu saturu jo īpaši izdaiļos krāsaino šķirņu “ieburkotie ziedi” – marinētās, kraukšķīgās rozetes ziemā būs īsts atradums.