Sparģeļi ir pirmais īstais sezonas dārzenis – jau aprīlī vai maija sākumā, kolīdz augsne ir sasilusi un gaisa temperatūra dienā sasniedz 12–15 grādus, no zemes sāk spraukties ārā pirmie asni. Vai zinājāt, ka sparģeļi ir tie paši asparāgi jeb plīvurpuķes, kas gadu desmitiem kuplo vecmāmiņu puķu dobēs un tiek izmantotas ziedu kompozīcijās? Tiesa gan, lai nošķītu bunti kārtīgai maltītei, ar puķudobē ievākto ražu vien nepietiks, tādēļ labāk doties uz veikalu vai tirgu un lūkot pēc vietējo audzētāju jaunās sparģeļu ražas, ko nu jau piedāvā vairākas saimniecības.

Kā izvēlēties?

Sparģeļus, ko mēs ēdam, latīniski sauc Asparagus officinalis. Pastāv vairāk nekā 100 zināmu sparģeļu šķirņu, ieskaitot tās, kas ir dekoratīvas un tiek audzētas kā telpaugi. Interesanti, ka Itālijā un Francijā cieņā ir zaļie sparģeļi, bet vācieši un nīderlandieši pārsvarā atzīst tikai baltos, kuri, kā izrādās, patiesībā tie paši zaļie vien ir, tikai tiek audzēti citādi – augstākās vagās, un asns gatavību sasniedz zem zemes, tumsā. Augsnes pretestības dēļ baltie sparģeļi aug lēnāk nekā zaļie, līdz ar to tie kļūst resnāki un ražīgāki. Rezultātā baltie sparģeļi var saturēt vairāk rūgtvielu, bet zaļiem būs izteiktāka un stiprāka sparģeļa garša. Ar tumsā audzētajiem ir īpaši daudz rūpju, tādēļ tie arī maksā dārgāk. Jaunums ir violetie sparģeļi, kas priecē acis ar burvīgu krāsu un izskatu.

Pērkot sparģeļus, raugieties, lai galviņas ir stingras un neviens ziediņš nav atvēries. Tirgū nopērkamie sparģeļi ir svaigi, ja tos var viegli var ieskrambāt ar nagu. Visgaršīgākie būs vidēji resni sparģeļu kāti ar viegli violetām galviņām.

Sparģeļus var izaudzēt arī katrs pats savā mazdārziņā no sēklām, tikai tad būs jāapbruņojas ar pacietību, jo ceļš no sēklas līdz dzinumam, ko var likt uz kārā zoba, ir 4–6 gadus garš. Process būs krietni ātrāks, iegādājoties trīsgadīgus stādus, jo tad ražu varēs ievākt jau nākamajā gadā.

Interesanti: pasaulē lielāko sparģeli ir izdevies izaudzēt sakņkopim Andrē Vēberam no Mīlhausas ciema Francijā. Tā garums bija 1,22 metri, svars 6,48 kilogrami.

Kā uzglabāt?

Kad sparģeļu bunte pārnesta mājās, vislabāk tos satīt mitrā drāniņā vai papīra dvielī, ielikt polietilēna maisiņā vai aizvākojamā plastmasas kastītē un ievietot ledusskapī, jo, nepareizi uzglabājot, sparģeļi ļoti strauji zaudē mitrumu un sulīgumu. Vēl sparģeļus var uzglabāt līdzīgi kā ziedus vāzē – saliekot burkā, kuras apakšā ielieti pāris centimetri ūdens, un ievietojot šo “ikebanu” ledusskapī. Svarīgi! Pirms uzglabāšanas sparģeļus nekādā gadījumā nemizo un nemazgā.

Uzturvērtība

Zaļais sparģelis ir vitamīniem bagāts augs – A vitamīns, C vitamīns un folijskābe. Nozīmīgs ir kālija un cinka daudzums, kā arī citas auga sastāvā esošās bioaktīvās vielas. Vitamīnu B9 jeb folijskābi īpaši svarīgi pienācīgā daudzumā ir uzņemt grūtniecēm, lai labi attīstītos mazuļa nervu sistēma. Vēl sparģeļos ir vērtīgie fitoestrogēni – augu izcelsmes hormoni, tāpēc tie ir ļoti ieteicami sievietēm menopauzes vecumā, jo šajā laikā organismā dabiski samazinās estrogēnu līmenis. Tā kā sparģeļos ir daudz mikroelementu, bet vien 20 kilokaloriju uz 100 gramiem produkta, tos ieteicams iekļaut ēdienkartē tiem, kas vēlas zaudēt liekos kilogramus. Vienlaikus zaļie kāti satur gana daudz šķiedrvielu, lai gādātu par ilgstošu sāta sajūtu.

Sparģeļi Latvijā

Latvijā sparģeļi ir bijuši zināmi un celti galdā jau izsenis. Tā, piemēram, jau 20. gadsimta pavārgrāmatās ir atrodamas sparģeļu receptes un padomi gatavošanā. Tiesa gan, tolaik neviens neniekojās ar 200–300 gramu buntītēm, kādas šodien nopērkamas veikalos, bet vienā piegājienā gatavoja veselu kilogramu lekno kātu. Sparģeļi no pavārgrāmatām nepazuda arī padomju laikā, kā tas gadījās ar daudziem citiem produktiem.

Kā gatavot sparģeļus?

Pirms uzsāk sparģeļu gatavošanu, tie ir jānomazgā. Lai aizsargātu sevi no zemes, baltie sparģeļi attīsta apvalku, kas pirms gatavošanas ir jānomizo. Zaļajiem sparģeļiem atdala tikai šķiedraino, cieto galu, kas nav tik viegli sakošļājams. Protams, ja sparģelis ir tievs un sulīgs, to var nemizot, bet labāk tomēr koksnaino kāta daļu nomizot vai nolauzt. Kā zināt, cik liels gals ir jānogriež? Ar vienu roku turiet sparģeli pie apakšējā gala, bet ar otru nolieciet dzinuma galu, līdz tas pats nolūzt. Mizas un kātus neizmet, bet liek lietā, pagatavojot no tiem krēmzupu.

Populārākie sparģeļu gatavošanas veidi ir tvaicēšana, vārīšana un cepšana. Zaļo sparģeli ir nepieciešams vārīt 3–5 minūtes, balto 10–15 minūtes. Ar nazīti pārbaudiet, cik mīksts ir sparģelis. Nepārkarsējiet! Sparģeļiem ir jābūt mīkstiem, bet vienlaikus arī nedaudz kraukšķīgiem. Visbiežāk pavasara zaļajiem sparģeļiem nepieciešamas vien apmēram 3 minūtes. Ja sparģeļi paredzēti pievienošanai salātiem, tos pēc noskalo aukstā ūdenī.

Visvērtīgākie tie būs svaigi vai tvaicēti – šādi sparģeļos saglabāsies visvairāk uzturvielu, jo, piemēram, tos vārot, ūdenī šķīstošie vitamīni (K un A vitamīns) pāriet ūdenī, ko parasti nolejam. Ja nu tomēr izvēlieties vārīšanas metodi, tad sparģeļiem nolieto ūdeni izmanto kā pamatu zupai, mērcei vai sautējumam. Taču pavisam vienkārši tos var arī apcept pannā ar sviestu, dažas minūtes, lai tie vidū paliek kraukšķīgi.

Sparģeļu sabiedrotā – Holandes mērce

Maigā un treknā Holandes mērce, kas gatavota no olu dzeltenumiem un sviesta, ar blanšētiem sparģeļiem sader kā cimds ar roku, tādēļ tā izsenis bijusi kraukšķīgo kātu sabiedrotā. Franču kulināru ieskatā, šī ir viena no piecām klasiskajām mērcēm, kas būtu jāprot pagatavot ikvienam gardēdim, it īpaši sparģeļu sezonā!

Atcerieties, ka sparģeļu sezona ir pavisam īsa – no aprīļa līdz aptuveni Jāņiem, tāpēc nepalaidiet to garām un izbaudiet no visas sirds!