Lai cik neticami tas izklausītos, šis ir veiksmes stāsts, kas aizsācies tieši pandēmijas laikā. Zīmols “MADA Riga” ir Madaras Batarāgas un Kārļa Ekbauma lolojums, kas mazpamazām iekaro īstenu gardēžu sirdis, jo, ja reiz esi nogaršojis kādu no “MADA Riga” lokāldelikatesēm, nokāpt no šī āķa nebūs iespējams. Madara ir šefpavāre, kas visas delikateses gatavo tikai pēc savām receptēm, bet Kārlis ir tas, kurš nodarbojas ar uzņēmuma mārketinga lietām, kā arī pats ir rūdīts gardēdis un aizrautīgi piedalās jauno produktu izstrādes procesā. Lai gan uzņēmumā viņi darbojas divatā, tas netraucē zīmolam uzņemt apgriezienus un priecēt arvien vairāk jaunu klientu.
Madara, kas tad īsti ir “MADA Riga”?
Mēs esam mājražotāji un nu jau darbojamies nedaudz vairāk par gadu. Kā var noprast, nosaukums ir atvasināts no mana vārda. Mūsējais ir klasiskais pandēmijas stāsts. Es strādāju restorānā “Aqua Luna” par šefpavāri, bet restorāns tika aizvērts, kā arī tajā laikā biju dekrēta atvaļinājumā. Beidzot viss dzīvē bija sastājies tā, ka varēju īstenot savu sapni – kaut ko ražot. Es to vienmēr biju vēlējusies, bet nekad nepietika laika tam patiešām pieķerties. Pirms pāris gadiem ar vīru Kārli jau tikāmies ar tehnologu, lai apspriestos par citu produktu ražošanu, taču katram savā darbavietā bija tik daudz darāmā, ka tālāk tā arī nemaz netikām. Tad sākās pandēmija. Sapratu, ka nevaru neko nedarīt, nevaru nosēdēt mājās, rokas klēpī salikusi. Bija jārīkojas. Tad arī izdomāju, ka pienācis laiks sākt beidzot darīt to savu īsto lietu. Kad mums jautā, ko tad mēs īsti ražojam, es atbildu, ka tie ir ēdieni, kas man sanāk vislabāk. Un tad mēs viņus visus ielikām burciņās! Es tās saucu par lokāldelikatesēm, viss ir roku darbs, un receptes ir manis pašas izstrādātas – lai garša ir tieši tāda, kādu esmu to iecerējusi. Paši cepam ierauga sēklu maizi, gatavojam divu veidu pastētes – vistas aknu un lēcu, lai ir arī vegānā versija, gatavojama dažādas mērces – saldas un sāļas, piemēram, ingvera kečupu, ķiploku čili mērci, īpaši iecienīts ir tonkas karameļu krēms. Tas ir paredzēts nelielā daudzumā uz pankūkām vai vafelēm, taču ir tādi pircēji, kas atzinuši, ka mēdz mērci “iznīcināt” jau mašīnā pa ceļam uz mājām. Arī mūsu siera kūkas ir burciņā.
Kā juties, kad tava lieta bija beidzot “palaista gaisā”?
Es vienmēr pret sevi esmu bijusi ļoti paškritiska. Neskatoties uz to, ka es šausmīgi gribēju uzsākt biznesu, līdz galam nevarēju tam noticēt. Ne jau nu es būšu biznesmene! Bet tad, kad tu klausies atzinīgus vārdus ne tikai no draugiem un radiniekiem, bet arī no cilvēkiem, kas pilnīgi no malas ir iegādājušies mūsu preces, tad sajūtas bija tik pozitīvas, ka vēl joprojām atceroties man nāk raudiens. Jāsaka arī liels paldies manām draudzenēm, kuras mani patiešām ļoti iedvesmoja. Draudzene Sarmīte teica – ja viņai būtu tādas rokas kā man, viņa jau sen būtu sākusi kaut ko ražot un sen jau stāvētu visos iespējamos tirdziņos. Mana labākā draudzene Sabīne teica to pašu, tikai piedeva tam visam vērienu, jo uzskatīja, ka man ar savu ēdienu jāpiedalās banketos. Tagad tas viss ir piepildījies. Viņu uzmundrinājumam un viedoklim bija liela loma tajā, ka es patiešām izlēmu rīkoties. Tā kā es jūtos fantastiski un vēl joprojām nespēju noticēt, ka mani produkti visiem tik ļoti garšo.
Kā tu vispār dzīvē nonāci pie ēdiena gatavošanas?
Šis stāsts patiesībā ir diezgan interesants. Visu bērnību es esmu gribējusi būt pavārs, jo man ļoti garšoja ēst un arī patika gatavot. Bet tad, kad pēc vidusskolas bija jāizvēlas, kur turpināt mācības, un Latvijā nav augstskolas, kurā sagatavotu tieši pavārus, vecāki teica, ka vajadzētu iegūt augstāko izglītību, kā arī pavāra darbs tomēr ir arī fiziski grūts, tāpēc jāmācās kaut kas nopietnāks un sievišķīgāks. Tā kā man skolā labi veicās latviešu valodā, es iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, lai studētu žurnālistiku. Es patiešām ieguvu bakalaura grādu, bet jau otrajā mācību gadā sapratu, ka tā īsti nebūs mana profesija nākotnē. Universitāti pabeidzu, jo esmu apņēmīga un lietas pusratā neatstāju. Tomēr mana vēlme kļūt par pavāru nekur nebija zudusi, tāpēc drīz pēc absolvēšanas es iestājos pavārskolā, kur bija jāmācās tikai gads. Un, ticiet vai ne, nekad mūžā tik ļoti nebiju izbaudījusi mācības. Es biju labākā kursā, sēdēju pirmajā solā, jo mani tas viss tik ļoti interesēja! Biju praksē “Vincentā” pie Mārtiņa Rītiņa, kur bija jāstrādā patiešām fiziski smagi, pat līdz asarām. Taču es to visu ārkārtīgi izbaudīju, jo bija atnākusi sajūta, ka beidzot esmu īstajā vietā. Vēlāk jau strādāju restorānā “Aqua Luna”. Tagad vecāki man ir lieli palīgi un lepojas ar maniem panākumiem.
Pasaki, kā rodas tie daži īpašie pavāri? Jo visi taču sēžat vienā klasē un apgūstat vienu un to pašu.
Man šķiet, ka tā notiek katrā profesijā. Ja tev acis mirdz un ir aizrautība, tad tu tur nonāksi. Tajā pašā žurnālistikā es arī nebiju iekšā līdz ausīm, bet kāds no maniem kursabiedriem kļūs par nopietnu profesionāli. Man vienmēr bijuši savi mērķi. Es tos uzstādu un uz tiem eju. Kad sasniegts viens, eju uz nākamo un gribu tiekties arvien augstāk. Tāpēc laikam nemaz nevar nesanākt, jo tu vienkārši dari. Lai arī liekas, ka nē, nekas nesanāks, ir jācīnās ar lielu paškritiku, rezultāts ir. Jā, es piepildīju sapni kļūt par pavāru, bet tik un tā ir jāaug. Kļuvu par virspavāru, tad par šefpavāŗu, un tagad mēs ražojam savu ēdienu mājās tā, kā mēs to gribam. Bet, protams, ka mans mērķis ir sava vieta ārpus mājām – restorāniņš vai kafejnīca, kur var iegādāties arī mūsu produkciju. Par to, kas tas būs, man vēl īstas skaidrības gan nav. Meklējam īsto formātu.
Kur top jūsu produkti – tiešām mājas virtuvē?
Jā, tā ir parasta virtuve, daudzi pat netic, ka tas viss top tepat mājās un ka mēs spējām nodrošināt tādu pasūtījumu, kāds tas bija pagājušā gada decembrī. Mēs morāli nebijām gatavi tādam pasūtījumu daudzumam, taču visu paveicām. Pat atceroties, tas šķiet neticami! Jau tagad notiek pasūtīšana šiem Ziemassvētkiem dažādu uzņēmumu korporatīvajām dāvanām. Jā, mēs apkalpojam arī banketus. Ir septembra sākums, bet man jau vārās lielie katli ar sīpoliem, lai sagatavotu vajadzīgās izejvielas produktiem. Pagājušajā gadā sāku kārtīgi darboties tikai novembrī, bet šogad tas jau būtu stipri par vēlu.
Pēc strādāšanas restorānā tu beidzot esi boss pati sev un savai ēdienkartei. Kā tu pie tās vispār nonāci?
Pagaršojot manu pastēti, daudzi patiešām apgalvo, ka tā ir garšīgākā pastēte, kāda ir ēsta. Pastēti vispār man iemācīja gatavot omamma, mazliet gan citādu, taču arī tā man ļoti garšoja. Lai gan to biju gatavojusi tūkstoš reižu, katru reizi tomēr mēģināju atcerēties, ko iepriekš biju gribējusi uzlabot, lai gan tāpat jau bija labi. Tā nu radīju savu perfekto recepti. Līdzīgs stāsts ir ar pārējiem produktiem. Man ir savs sastāvdaļu un proporciju aprēķins, ko ievēroju, lai viss izdotos un es nonāktu pie vienādas kvalitātes produktiem. Tonkas karameļu krēmā es vēl joprojām kaut ko nedaudz mēdzu pamainīt, jo tā agregātstāvoklis mainās aukstā vai siltā laikā, un tad mēģinu saprast, kā būs labāk, un izveidot perfekto versiju.
Kā izlēmi par labu konkrētajam iepakojumam un trauciņu lielumam? Visas lietas ir saliktas burciņās.
Tā kā delikatesēm nav ļoti garš uzglabāšanas termiņš, porcijas ir tādas, lai tās aptuveni astoņu dienu laikā varētu izlietot. Bet, ja man godīgi jāsaka, nevarēšu pateikt, vienkārši tā tas ir un šķiet pareizi. Es pat īsti nezinu atbildi.
Kāds bija tava uzņēmuma dibināšanas process – viss izdevās viegli vai tomēr bija jāpacīnās?
Sākumā vienkārši zināju, ka gribu ražot, bet – kā līdz kaut kam tādam nonākt, man nebija ne jausmas. Tas man bija pilnīgs kosmoss, bet, ja to izdarīju es, to var izdarīt teju jebkurš, vajag tikai gribēt. Visas papīru lietas man ir tumša bilde. Vairāk no tā visa saprot mans vīrs un tāpēc ļoti daudz man palīdzēja. Bija arī zinošs grāmatvedis, kas procesā daudz konsultēja. Taču shēma bija diezgan vienkārša – sarakstīju uz lapas visus man interesējošos jautājumus pēc kārtas, jā, arī pašus vienkāršākos, un gāju cauri soli pa solim, kamēr saņēmu atbildes. Piemēram, kā es ar saviem produktiem varu nokļūt veikalos? Kā mūsu produkti var kļūt atpazīstami? Kas man ir jādara, lai reģistrētos PVD (Pārtikas un veterinārajā dienestā)? Kas man jāzina par nodokļiem? Man tā visa bija jauna pasaule. Es zvanīju uz visiem vajadzīgajiem dienestiem, miljons reižu atvainojos par savu stulbumu, taču visi bija ļoti atsaucīgi, saprotoši un atbildēja pat uz vissmieklīgākajiem jautājumiem.
Kur var iegādāties jūsu produkciju?
Visi mūsu produkti vienuviet nav īsti nevienā veikalā, tomēr tos var iegādāties dažādās vietās dažādos sastāvos. Visi produkti, izņemot maizi, ir veikalā “Tīrradnis” tirdzniecības centrā “Domina” Rīgā un tirdzniecības centrā “Apelsīns” Ādažos. Ja gribas arī mūsu maizi, tad to būs jāpasūta atsevišķi un mēs to aizvedīsim uz šiem veikaliem. “MADA Riga” produkciju var iegādāties arī Mārupes veikalā “Tēriņu 55 republika”. Tur saimnieko īpašnieks Jānis, kurš ir ne tikai brīnišķīgs pārdevējs, bet arī lielisks cilvēks, tāpēc ir liels prieks tur būt. Vēl mēs esam Vecmīlgrāvī veikalā “Garšu osta”. Pagaidām savu produkciju īsti līdz durvīm nepiegādājam, jo dēliņš Everts ir pārāk mazs un nav uzsācis bērnudārza gaitas, taču cilvēki pasūta un brauc paši pakaļ delikatesēm pie mums uz Baltezeru. Nākotnē piegādes esam paredzējuši, bet ne pašā tuvākajā laikā. Ak, un nu jau esam arī Kalnciema kvartālā, kur mūs var meklēt sestdienas tirdziņos.
TEKSTS: MARTA KUKARANE
FOTO: ANDA UPMALE