Daina ir pārtikas tehnoloģe no Cēsīm, kura kopā ar ģimeni izveidojusi uzņēmumu “Labas saknes”, ko dēvē par veselīgo našķu radītavu. Veselīgie našķi nu jau vairākus gadus ir “uz izķeršanu”, tieši tuvojoties svētkiem, taču Daina ir apņēmusies šogad panākt, lai pie saviem iemīļotajiem našķiem tiktu visi, kas to vēlēsies. “Labu sakņu” vērtība ir ne tikai vitamīni un šķiedrvielas, bet arī izteikti latviskā garša, kuru daudzi izvēlas aizvest sev līdzi uz ārzemēm, lai parādītu, kā tad īsti garšo Latvijas zeme.
Pastāsti, Daina, kas ir “Labas saknes”?
Es esmu pārtikas tehnoloģe un radu jaunus produktus citiem uzņēmumiem Latvijā. Bet mūsu pašu ģimenes uzņēmums “Labas saknes” ir nosvinējis jau trīs gadu jubileju. Ko mēs darām? Audzējam dārzeņus, pamatā burkānus, tad no tiem spiežam sulu un no spiedpaliekām taisām jaunus pārtikas produktus – čipsus un salmiņus, bet ne tikai. Savu produktu ražošanā izmantojam tikai augu valsts izcelsmes izejvielas. Paši mēs spiedpaliekas saucam par spiedvērtību, jo patiesībā tur arī paliek vērtīgākais, kas ir dārzenī. Tad visam pievienojam sēklas un citus garšaugus vai dārzeņus, veidojam vajadzīgo formu un to visu kaltējam līdz 45 ºC temperatūrai. Šajā procesā nekādas taukvielas netiek pievienotas, tāpēc veidojas diezgan veselīgs, ar šķiedrvielām bagāts našķis.
Kā līdz šādai idejai nonācāt?
Mums ģimenē ļoti garšo burkāni un arī citi dārzeņi. Tad, kad uz kartupeļu vai burkānu talku sabraucam pie vecākiem, gatavojam arī dažādus tematiskos ēdienus. Burkānu talkās smieklīgie un ne visai glītie burkāni tiek atlasīti malā, jo pirmie noder dažādām rudens kompozīcijām, bet otrie aiziet sulās. Tā kā esam pakupla ģimene, kad sanāk kopā visi, tad sulas tiek spiestas bagātīgi un pāri paliek diezgan daudz laba materiāla, kuru agrāk nezinājām, kā izmantot, jo nav arī mājlopu, kam to visu atdot. Sākumā šīs atliekas tika liktas lietā kēksos un burkānmaizēs, kas aizceļoja līdzi uz dažādām Latvijas malām. Tāpēc radās ideja, ka jādara kaut kas gudrāks un ilgtspējīgāks, jo es principā esmu pret pārtikas izmešanu atkritumos. Bija jāpadomā, kā burkāna garšu pilnveidot un kaut kā padarīt šo visu kraukšķīgu un pievilcīgu, kā arī pievienot vēl kaut kādu vērtību. Sākām ar garenām dārzeņu maizītēm, kuras ēst kopā ar kaut ko smērējamu, taču viss izvērtās citādi. Kad maizītes aiznesām sava puikas bērnudārza biedriem, mammas uzreiz tās lauza mazos gabaliņos un deva bērniem. Tad sapratām, ka neiesim maizītes ceļu, bet uzreiz radīsim mazākas uzkodas, ko baudīt uzreiz. Vēl jau lomu nospēlē tas, ka ar nosaukumu “čipsis” viss šķiet gardāks un pieņemamāks, bet, ja bērnam pasaki, ka jāēd kāposts un burkāns, tad tas vairs nav tik saistoši. Šādā veidā bērns var uzņemt daudz vērtīgu vielu un vitamīnu, kas nepieciešams organismam. Mums ir ne tikai sāļas, bet arī saldas lietas, piemēram, melleņu konfektes, ko radām sadarbībā ar citu uzņēmumu, kas audzē lielogu mellenes. Arī no viņiem mēs ņemam melleņu spiedpaliekas, kuras izmantojam savos produktos. Melleņu izspiedām mēs pieliekam klāt ābolu sulu, arī cidonijas un dateles. Tad rodas mūsu “līpeņkončas”, kā tās sauc bērni, jo tās ir nedaudz lipīgas un staipīgas kā gumijas lācīši.
Vispār mani priecē, ka tagad spiedpaliekas patiešām sāk arvien vairāk novērtēt, arī Latvijā. Tās tiek saldētas, izmantotas kā izejmateriāls, nevis pārpalikums, kas jāizmet vai jāatdod zvēriem.
Vai tas, ka esi pārtikas tehnoloģe, bija priekšrocība, ka varējāt radīt šādus produktus?
Grūti pateikt, bet, iespējams, ka tas palīdzēja. Mana specialitāte gan ir dzērieni. Esmu strādājusi alus sfērā – gan Cēsu alus darītavā, gan Valmiermuižas alus darītavā. Esmu izauklējusi vairākus produktus, to skaitā alus kokteili “Frišs” un “Gardu muti” dzērienu sēriju. Tā kā šis man bija diezgan liels izaicinājums – radīt kaut ko no dārzeņiem. Bet jaunatklāšanas process man vienmēr ir paticis. Šogad iestājos maģistrantūrā, lai pilnveidotos pārtikas zinībās, gribas kaut ko uzzināt un papētīt papildus, lai ir arī zinātniskā bāze, nevis sajūtas un intuīcija.
Kāda bija pirmā reakcija uz jūsu produktiem? Cilvēki novērtēja uzreiz?
Produkti aizgāja diezgan labi. Tomēr pirmajā kovida vilnī mēs diezgan smagi cietām. Tad gan iestājās diezgan liels bēdīgums, un robeža starp turpināšanu un pārtraukšanu bija trausla. Psiholoģiski bija ļoti grūti skatīties uz produktiem, kurus mazie veikali bija spiesti atvest mums atpakaļ. Mūsu darbnīca atrodas pašā Cēsu sirdī – Koprades telpā. Tad, kad iegājām tur un redzējām produktu kastes, kas bija sakrautas līdz pašiem griestiem, gribējās raudāt. Arī termiņi jau bija gandrīz beigušies, atlika vien griezt vaļā iepakojumus un vest našķus aitām. Dzīvnieki, protams, bija priecīgi, bet mums šķita, ka tās varētu būt arī beigas. Tomēr kaut kā šim mirklim tikām pāri. Pašlaik mums iet labi, prātojam par telpu paplašināšanu, taču ir nedaudz bail, ņemot vērā visus apstākļus.
Kad “Labām saknēm” kopumā ir vislielākais pieprasījums?
Noteikti svētku laikā. Pagājušajā gadā mēs jutām, ka Ziemassvētki sākās novembra vidū, bet šogad varam teikt, ka tas jau ir oktobris. Uzņēmumi sāk pasūtīt dāvanas, mazie veikaliņi sarosās un pasūta produktus. Sakarā ar pandēmiju daudz straujāk ir attīstījusies e-komercija, tādēļ pasūtīt produktus ir daudz vienkāršāk. Šis vispār ir bijis enerģētiski labs laiks kaut kā jauna radīšanai. Cilvēkiem kaut ko atņem, bet tas arī pamodina mūsos dažādas radošās izpausmes, dzimst idejas un notiek visādi brīnumi. Bet, runājot par svētkiem, tad lielā cieņā ir mūsu piparkūku pikas – gan baltajā, gan tumšajā šokolādē. Pagājušajā gadā gan visiem gribētājiem nesanāca, bet šogad esam nolēmuši sasparoties, lai ikviens internetveikala labassaknes.lv pasūtītājs tiktu pie kārotā.
Piparkūku pikas ir jūsu mīļākais produkts?
Mūsu pircējiem jā, bet pašiem sākumā gan nešķita, ka tas tā varētu notikt. Bijām izplānojuši, ka tas droši vien būs sezonāls produkts un cilvēkiem tas varētu interesēt tikai konkrētā laika periodā. Taču šogad mēs tās, šķiet, pat nepārtraucām piedāvāt nevienu brīdi. Bija gadījumi, kad piparkūku pikas ņēma līdzi pat uz Jāņiem, lai baudītu pie ugunskura. Pagājušā gada interesantākais stāsts bija tāds, ka decembra sākumā pie mums uz Cēsīm bija atbraukusi pircēja no Kuldīgas, lai nopirktu piparkūku pikas. Mājaslapā pikas piedāvājumā vairs nebija, bet viņa cerēja, ka uz vietas tās noteikti vēl būs pieejamas. Toreiz viņa patiešām nopirka visu, kas mums bija saražots uz to brīdi.
Kā jūs ģimenē izlemjat to, kas būs nākamais jaunais produkts?
Galvenie testētāji ir mūsu trīs bērni. Parasti es atnesu no darbnīcas mājās trauciņu ar kaut ko jaunu un vienkārši aicinu pagaršot, neko lieki nepaskaidrojot. Ja redzu, ka roka sniedzas pēc nākamā gabaliņa un tad vēl un vēl, tad saprotu, ka šis aizies. Bērni jau īsti nemāk samelot un saka patiesību. Tāpēc tā ir mana favorītauditorija, jo ir vispatiesākā. No sāļajām lietām mums vadībā ir izvirzījušās dārzeņu standziņas, kur pamatā ir topinambūri, kolrābji un kāļi. Visinteresantāk gāja ar produktu, kas saucas “burkānu salmiņi”. Ar tiem nācās ilgi noņemties, kamēr dabūju īsto versiju. Mums ir brīnišķīga sadarbība ar uzņēmumu “Gusts Apinis”, kas audzē griķus, kvinoju, amarantu un sējas idru. Tieši šo mazo sēkliņu – sējas idru mēs liekam klāt burkānu spiedpaliekām kopā ar vēl dažām sastāvdaļām, un rezultātā ir sajūta, ka ēd kaut ko “sierīgu”. Starp citu, mums ir arī vīriešu auditorija, kas sāļos našķus izvēlas pie alus.
Tad var teikt, ka bērni aktīvi piedalās jūsu biznesā.
Jā, dēls ne tikai degustē, bet arī izvadā ar riteni klientiem sulas un pēc tam savāc atpakaļ tukšās pudeles. Tā viņam veidojas izpratne par to, cik daudz jāstrādā, lai nopelnītu konkrētu naudas summu. Esam pamanījuši, ka nu jau viņš seko līdzi, vai kaut ko nenopērkam par daudz un kā ģimenē tērējam naudu, jo saprot, kā tā nākusi. Arī pārējos bērnus esam iesaistījuši darbos, piemēram, uzlīmju līmēšanā uz produktiem, bet ne tikai. Dažreiz ir vērtīgi ieklausīties bērnu viedoklī un jautājumos. Ir bijuši gadījumi, kad viņi pajautā – kāpēc mums jādara tieši tā? Un patiešām – īsti nezinām un aizdomājamies, vai mums to vispār vajag un vai nevaram citādāk.
Šie produkti jums nākuši viegli vai tomēr ar zināmu eksperimentēšanu?
Protams, ka eksperimentējām. Ja garša vēl bija laba, tad nesanāca, piemēram, vajadzīgais agregātstāvoklis, jo tas visu laiku mainījās. Lai kaut ko nokostu, tas bija jāliek ar abām rokām klāt pie mutes un tāpat nekas rokās varēja vairs nepalikt. Tas bija vislielākais izaicinājums – kā panākt, lai tas dārzenis pēc apstrādes turas kopā, nevis izjūk. Tāpat eksperimentējām, lai dabūtu īsto kraukšķi pie pareizās temperatūras. Tur tiešām ieguldījām darbu. Bet nu jau varu to visu paveikt ar aizvērtām acīm. Ja dzirdu pareizo kriukšķi, pārlaužot standziņu, tad zinu, ka ir!
TEKSTS MARTA KUKARANE
FOTO ANETE RŪĶE