Universālais kareivis – citrons

Citroni ir vieni no virtuvē visplašāk izmantotajiem citrusaugļiem. To ņiprais svaigums spēj gluži kā uz burvju mājienu pastiprināt teju ikviena ēdiena un dzēriena aromātu, padarot maltīti vēl garšīgāku. Kas gan būtu kūka bez skābena citronu krēma, soļanka bez plānām citronu šķēlītēm, limonāde bez svaigu citronu sulas un austeres bez maģiskā citronu sulas piliena? Arī itāļu piccata mērcē kaperi, pētersīļi un sviests skumtu, ja to garšas neapvienotu citrona tīkamais skābumiņš. Tādēļ šoreiz iepazīsim citronus visā krāšņumā – saulaini košus, garšā un aromātā izteiksmīgus, turklāt neapšaubāmi veselīgus.

Uzziņai

Īstais citronkoks (Citrus limon) ir neliels mūžzaļš rūtu dzimtas citrusaugs, kura sākotnējā dzimtene ir Dienvidaustrumāzija vai, iespējams, Indijas ziemeļi. Neatzarots tas izaug līdz 4,5–6 metru augstumam. Pēc iesēšanas citronkokam pirmie augļi izveidojas tikai pēc 10–11 gadiem.

Citronus mūsdienās audzē gandrīz visā pasaulē, un biologi vairs nevar saskaitīt, cik tad pavisam kopā ir citronu šķirņu. Būtiskākā atšķirība starp tām ir tikai ārējais izskats, bet pārējās pazīmes – uzturvērtība un garša – ir tikpat kā nemainīgas.

Citronus visā pasaulē izmanto galvenokārt kulinārijā, bet tikpat labi tie noder arī kā izejviela skaistumkopšanā un rūpniecībā, piemēram, kā smaržviela, ražojot ziepes. No augļa iegūst sulu, bet arī tā mīkstā daļa un miza tiek izmantoti ēdienu pagatavošanā. Viens no lielākajiem citrona miziņas izmantošanas mērķiem rūpnieciskā ražošanā ir pektīna iegūšana – tas ir polisaharīds, kam piemīt želējošas, biezinošas un stabilizējošas īpašības kombinācijā ar citiem produktiem.

Sendienās bijuši zelta vērtē

Līdz pat 19. gadsimta beigām aromātiskie augļi bija pieejami tikai turīgiem ļaudīm. Vidusjūras zemēs citronus sāka audzēt 11. gadsimtā, kad tos ieveda krustneši no Tuvajiem Austrumiem. Tā kā citroni pārvadājot diezgan ātri bojājas, tad pirms dzelzceļa un lidmašīnu ēras Eiropā tos centās audzēt iespējami tuvāk lielajiem noieta tirgiem – Francijai, Prūsijai un Austroungārijai. Vēsturiski viens no lielākajiem citronu audzēšanas centriem bija Ziemeļitālijas pilsēta Limone sul Garda. Interesanti, ka pilsētas nosaukumam nav nekāda sakara ar citroniem – tas cēlies no vārda limen, kas latīņu valodā nozīmē ‘robeža’.

Tradicionāli šajā Itālijas reģionā cilvēki nodarbojās ar zvejniecību, pēc tam ar olīvu audzēšanu, līdz 13. gadsimtā franciskāņu mūki šeit ieveda citronus. Izrādījās, kalni ļoti labi aizsargā pilsētu no aukstajiem vējiem, un citroni kalnu aizvējā izbūvētajās siltumnīcās aug griezdamies. Tiesa, tos ieaudzēt skarbajos apstākļos nebija vienkārši – auglīgo zemi vispirms veda ar laivām pa Gardas ezeru un tad, nopūloties vaiga sviedros, nesa kalnos. Smagais darbs atmaksājās un nesa augļus! Citroni šeit tika audzēti līdz pat Pirmajam pasaules karam, kad, zaudējot sacensībā ar dienvidniekiem, Limone sul Garda pārtrauca tradicionālo citronu audzēšanu. Vēsturiskās citronu siltumnīcas nu kalpo tikai kā apskates objekts tūristu pievilināšanai.

Mūsdienās citroni tiek audzēti gandrīz visās tropu un subtropu zemēs. No Eiropas valstīm visvairāk citronu iegūst Spānijā, Itālijā un Grieķijā. Siltā klimatā citronkoki var zaļot, ziedēt un briedināt augļus visu gadu, tieši tādēļ tie ir kļuvuši mums tik pieejami un lēti.

Kas citronam aiz mizas?

Zināms, ka 100 g citronu satur 89 % ūdens un tikai 29 kilokalorijas. No vitamīniem un minerālvielām visvairāk citronā ir C vitamīna, bet nelielā daudzumā tas satur arī B grupas vitamīnus, kalciju, dzelzi, magniju, kāliju, fosforu un dažādus veselībai vērtīgus bioloģiski aktīvus savienojumus. Sula, kas izspiesta no viena citrona satur aptuveni 30 mg C vitamīna, kas ir 100 % no ieteicamās dienas devas pieaugušai sievietei.

Padoms. 10 ml svaigas citronu sulas neitralizēs nepatīkamo elpu pēc ķiplokana ēdiena baudīšanas.

Kaut gan citrona garša ir skāba – šis auglis satur 8 % citronskābes –, tomēr tā pārstrādes procesā organismā rodas sārmaina vide. Sārmaini produkti var palīdzēt samazināt novecošanas radītās problēmas. Regulāra citronu lietošana uzturā stimulē enzīmu un kuņģa gremošanas sulu sekrēciju, tā pastiprinot dzelzs un kalcija absorbciju, palīdzot saglabāt stiprus kaulus, zobus un smaganas, kā arī uzlabojot garastāvokli regulējošo neiromediatoru serotonīna un dopamīna iedarbību – tas ir ļoti svarīgi, lai saglabātu pozitīvu skatu uz dzīvi.

Citrons ir lielisks C vitamīna avots, un visvairāk antioksidantu slēpjas tieši aromātiskajā citrona miziņā. Turklāt ēdamkarote rīvētas citrona mizas satur 9 % no dienā ieteicamās C vitamīna devas un savienojumus ar antibakteriālu iedarbību, kas var kavēt dažādu patogēnu mikroorganismu augšanu mutes dobumā. Citrona miziņas iekļaušana uzturā var labvēlīgi ietekmēt arī sirds veselību, jo tās sastāvā ir tādi būtiski komponenti kā C vitamīns, flavonoīdi un pektīns, kā arī antioksidants rutīns, kas var stiprināt asinsvadu sieniņas.

Kaut gan citrona mizai ir daudz plusu, tomēr jāielāgo, ka tradicionālajās saimniecībās augušos citronos būs uzkrājušās pesticīdu atliekvielas un vislielākā to koncentrācija ir tieši augļa mizā, tāpēc, ja vēlaties izmantot augļu miziņu, piemēram, pievienojot to ievārījumam vai gatavojot Vidusjūras reģionā iecienītos ar mizu sālītos citronus, ieteicams izvēlēties bioloģiski audzētus augļus vai vismaz vispirms rūpīgi nomazgāt citronus siltā ūdenī, cītīgi noberžot tos ar švammi, jo nereti citroni tiek apstrādāti ar fungicīdiem un pesticīdiem.

Kā izvēlēties un uzglabāt citronus?

Lai veikalā atrastu pašus sulīgākos un aromātiskākos augļus, pirms iegādes tos viegli paspiediet ar pirkstiem – sulīgākie citroni būs mīkstāki. Vēl var palīdzēt miziņas novērtēšana – ja augļa miza ir plāna un gluda, visticamāk, citrons būs sulīgs un neliks vilties.

Labākais veids, kā ilgāk uzglabāt citronus svaigus, ir cieši noslēdzams maisiņš vai aizvākojams trauks. Tā vietā, lai citronus vienkārši sabērtu augļu grozā vai ledusskapī, salieciet tos maisiņā un tikai tad ievietojiet ledusskapī. Šādi uzglabāti citroni būs lietojami pat mēneša garumā.

Kā citronu izmantot virtuvē?

Citronu sula, citrona šķēlītes, rīvēta citronu miziņa – to visu var pievienot gandrīz jebkuram ēdienam – gan saldam, gan sāļam, sākot no kūkām, tortēm, kēksiņiem un citiem konditorejas izstrādājumiem, beidzot ar gaļas ēdieniem, salātiem, zivīm, jūras veltēm un dzērieniem.

Kaut gan lielākais citrona trumpis, nenoliedzami, ir tā garša, šim auglim ir arī citi virtuvē ļoti noderīgi izmantošanas veidi. Tā, piemēram, marinējot gaļu, citronu sulas skābe daļēji hidrolizē izturīgās kolagēna šķiedras, padarot gaļu mīkstāku, tādēļ šis auglis ir lieliska alternatīva etiķim. Nevēlieties, lai sagrieztais avokado, banāns vai ābols kļūst brūns? Apslakot šķēles ar citronu sulu, izvairīsieties no oksidācijas un augļi saglabās sākotnējo krāsu, jo citronu sula darbojas kā īstermiņa konservants. Bet citronu sula un miziņa apvienojumā ar kvalitatīvu olīveļļu un šķipsnu jūras sāls veidos zīdainu, universālu mērci, kas sader ar dārzeņu salātiem visdažādākajās kombinācijās.

Padoms. Lai iegūtu vairāk citronu sulas, pirms spiešanas uz brīdi ielieciet augli karstā ūdenī vai uz 30–40 sekundēm mikroviļņu krāsnī.

Itāļu oda citronam – limončello

Atpazīstamākais citronu dzēriens, ko var uzskatīt par īstu atzīšanos mīlestībā šim auglim, ir limončello – tradicionāls Itālijas citronu liķieris, kam piemīt saldi spirdzinoša vasaras garša. Gadiem ilgi Sorento, Amalfi un Kapri reģioni sacenšas par to, kur tieši limončello ir ticis radīts, apvijot tā dzimšanu ar leģendām un nostāstiem. Vieni uzstāj, ka šajā reģionā liķieris ticis gatavots jau kopš citrusaugļu ieviešanas laikiem un vienmēr ir ticis turēts mājās viesu cienāšanai, otri atminas, ka agros rītos to esot iemalkojuši zvejnieki un zemnieki, lai sasildītos darba cēlienam, trešie stāsta, ka limončello esot radījuši kāda klostera mūki un baudījuši starp lūgšanām utt.

Tradicionāli Itālijā šis aromātiskais dzēriens tiek pasniegts kārtīgi atdzesēts pirms vai pēc ēdienreizes kā vielmaiņu veicinošs līdzeklis, taču tas lieliski sader arī ar desertiem, augļu salātiem un var tikt izmantots kūku, toršu un dažādu kokteiļu pagatavošanai. Limončello pagatavošanas process nav sarežģīts, taču laikietilpīgs – saskaņā ar tradicionālajām receptēm pilns tā pagatavošanas process aizņem apmēram 2,5 mēnešus jeb 80 dienas.

Lai ātrāk piesauktu vasaru, ļaujoties spirdzinošā citronu aromāta valdzinājumam, ko pilnu krūti varēsiet ieelpot tapšanas procesā, pāršķiriet nākamo žurnāla lapaspusi un uzburiet kādu no receptēm ar saulaino citronu galvenajā lomā!