Rieksti – čaulu neatbrīvotie dārgumi.

Rieksti ir augļi, kas sastāv no cieta korpusa un sēklas, kas parasti ir ēdama. No botānikas viedokļa par riekstiem var uzskatīt tikai tos, kuru čaula (apvalks) neatveras, lai atbrīvotu sēklu, taču citās jomās un nozarēs mēs par riekstiem saucam arī daudzas citas sēklas. Tā piemēram, virkne sēklu nāk no augļiem, kas paši atbrīvo tās no čaulas, pretēji lazdu riekstiem, kastaņiem un ozolzīlēm, kas ir ar ļoti cietu čaulu. Tāpēc no botānikas viedokļa mandeles, pekanrieksti, pistācijas, valrieksti un Brazīlijas rieksti nemaz nav īsti rieksti.

Jau kopš senseniem laikiem rieksti, tostarp savvaļas mandeles, ozolzīles, pistācijas un ūdens kastaņi, ieņēma nozīmīgu vietu cilvēka uzturā (jau pirms aptuveni 780 000 gadu). Vienkārši darbarīki riekstu čaulu atlaušanai atrasti jau no paleolīta perioda. Augi un koki, kam ir sēklas un rieksti, tikuši audzēti kā lauksaimniecības kultūras jau 10 000 gadu p.m.ē. Balstoties secinājumā, ka no sēklas un rieksta var izaugt jauns kociņš vai krūms, cilvēki jau visai sen saprata, ka rieksts satur ļoti daudz noderīgas un nepieciešamas barības vielas. Sava augstā eļļas daudzuma dēļ, rieksti ir barojoši un vērtīgi enerģijas avoti kā cilvēkiem tā savvaļas dzīvniekiem. Tas jo īpaši attiecas uz dzīvo dabu mērenos klimatos. Piemēram, vāveres un sīļi, kā arī citi dzīvnieki un putni rudeņos vāc ozolzīles un citus riekstus, lai uzglabātu un pārtiktu no tiem ziemas laikā un agrā pavasarī.

Kulinārijā kategorija “rieksti” ir daudz plašāka kā botanikā. Jebkurš paliels, eļļains kodols ar čaumalu, kurš ir ēdams ir rieksts. Sēklas un riekstus uzturā var lietot svaigus, diedzētus, grauzdētus kā uzkodu vai spiest no tiem eļļu, kas tiek izmantota kā kulinārijā, tā kosmētikā. Ir tie vai nav īsteni rieksti, taču tie ir arī vieni no visvairāk alerģiju izraisošajiem pārtikas produktiem, it īpaši zemesrieksti, kas patiesībā ir “pākšaugi” un nevis rieksti. Simptomi var būt dažādi – no tirpšanas mutē un nātrenes līdz anafilaksei, kas ir bīstama dzīvībai. Kas ir interesanti, pat ja jums ir alerģija no viena veida riekstiem, tas nebūt nenozīmē, ka būs arī no citiem, tā kā dažādi rieksti nemaz nav tik radniecīgi savā starpā.

Lūk daži augļi un sēklas, kas neatbilst botānikas definīcijai, bet ir rieksti kulinārijas nozīmē:

Mandeles ir sēklas

Brazīlijas rieksti ir sēklas

Sveču rieksti (candlenut) (lieto eļļām) ir sēklas

Indijas rieksti ir sēklas

Čīles lazdu rieksti (vai Gevuina) ir sēklas

Makadēmijas rieksti ir balti krēmveida kodoli no folikulas tipa augļiem

Pekanrieksti ir kauleņkoku augļu sēklas

Zemesrieksti ir sēklas no tauriņziežu veida augļiem

Pistācijas ir plānas čaulas kaulenes sēklas

Lielākā dala riekstu un sēklu ir ļoti bagāts vitamīnu avots, īpaši folātu, B grupas vitamīnu un E vitamīna. Tajos ir daudz minerālvielu – dzelzs, kalcijs, selēns, magnijs, mangāns, fosfors, cinks un kālijs, šķiedrvielas, neaizstājamās taukskābes, flavonoīdi un augu sterīni. 50 g mandeļu, lazdu riekstu, zemesriekstu un pistāciju satur vairāk nekā 340 mg kālija. 30 g mandeļu ir aptuveni 70 procenti E vitamīna ieteicamās dienas devas un lazdu riekstos vēl vairāk. 50 g Indijas riektu ir 3 mg dzelzs. Pistācijas, ķirbju, linu un sezama sēklas arī ir labi dzelzs avoti. 50 g mandeļu ir 240 mg kālija – tikpat, cik 200 ml piena. 100 g zemesriekstu ir 100 µg tiamīna, kas ir 100 procenti no ieteicamās dienas devas. Brazīlijas riekstos ir daudz selēna, kam piemīt svarīgas antioksidanta īpašības. Jau vienā riekstā ir vairāk nekā divkārša šīs minerālvielas ieteicamā dienas deva. Valrieksti satur daudz omega-3 taukskābju un elagīnskābes (antioksidants). 30 gramos saulespuķu sēklu kodolos ir vairāk nekā 100 procenti E vitamīna ieteicamās dienas devas. Rieksti var būt arī lielisks olbaltumvielu avots veģetāriešiem.

INTERESANTI FAKTI:

Kalifornijā bada laikā indiaņi ēda Kalifornijas zirgu kastaņus (Aesculus californica), kurus tie speciāli apstrādāja, lai tiktu vaļā no tajos esošajām toksiskajās un indīgajām vielām.
Ja svaigi, neaptrādati riekstu maisījumi, kas tiek pārdoti kā uzkodas, nesatur zemesriekstus, tad tie ir dārgāki un tiek uzskatīti par “izsmalcinātākiem”.
Kokosrieksts pasaules tirgū ir vadošais riekstu dzimtas partāvis un tam seko zemesrieksti.
Brazīlijas rieksti ir tik ekskluzīvi, jo aug kokos tikai Amazones baseinā.
Ir divu veidu mandeles – ēdamās, kas ir saldas un neēdamās jeb rūgtās, kas satur cianīda paveidu.
Vienā daudzumā ķirbja sēklu un sezama sēkliņu ir vairāk dzelzs nekā tādā pašā daudzumā aknu.
Indijas riekstu čaumalas satur urušiolu – to pašu kairinošo eļļu, kas ir indīgajā efejā. Karstums neitralizē to, tāpēc grauzdētus Indijas riekstus ēst ir droši.
Āzijā cilveki bieži košļā beteļriekstus, lai arī pastav liela iespēja, ka tajos var būt kancerogēnas vielas un, iespējams, tie ir vainojami mutes dobuma vēža izraisīšanā.
Zinātnieki izpētījuši, ka zemesrieksti un zemesriekstu sviests novērš izsalkumu uz divām ar pusi stundām, kamēr pēc citiem produktiem sāta sajūta pāriet jau pēc pusstundas. Kas vēl ir interesanti, ka pētījuma dalībnieki instinktīvi apēda tieši tik daudz zemesriekstu, lai nepārsniegtu ieteicamo dienas kilodžaulu daudzumu.

Avoti:

http://en.wikipedia.org/wiki/Nut_%28fruit%29

R.Stentona. Veselīga uztura rokasgrāmata. Jumava. 2010.