Kāposts – dārzenis “ar galvu”

Kāposti (Brassica oleracea) ir pie krustziežu dzimtas piederoši dārzeņi ar zaļām vai purpura krāsas lapām, kas blīvi saaugušas kāpostgalvās. Tie ir divgadīgi augi, kas līdzīgi kā brokoļi, ziedkāposti un Briseles kāposti cēlušies no savvaļas kāpostiem.  Kāpostgalvas parasti svārstās svarā no 0,5 līdz 4 kg, un var būt zaļas, violetas un baltas – atkarībā no šķirnes. Tiem patīk garas saulainas dienas, kas visvairāk atbilst vasarām ziemeļu platuma grādos. Šādos klimatos kāposti var izaugt daudz lielāki. Kāpostgalvas novāc to pirmajā gadā, savukārt tos, kas paredzēti sēklai, patur otro gadu. Kāposti nevar paši apputeksnēties, tāpēc to viņu vieta paveic kukaiņi. Kāpostiņam augot sākotnēji veidojas 7 līdz 15 lapas, kas veido rozetes formu. Pēc tam attīstās lapiņas, kas ir mazākas un tām sagriežoties uz iekšpusi sāk veidoties kāpostgalva.

No latīņu valodas kāposts (capitata) nozīmē “ar galvu”, savukārt dzimtas nosaukums brassica sākotnēji bijis cruciferae, kas  saistīts ar zieda ziedlapu izvietojumu un pēc viduslaiku eiropiešu domām, tā līdzību krucifiksam. Pats vārds brassica nāk no ķeltu vārda bresic, kas apzīmē kāpostu. Daudzie eiropas un azijas valstu nosaukumi kāpostam visbiežāk cēlusies no ķeltu-slāvu saknes cap vai kap, kas nozīmē “galva”. Gadsimtu gaitā vārds “cabbage” (no angļu val. kāposts) daudz ticis izmantots arī kā slenga vārds, lai apzīmetu dažādas lietas, darbības, nodarbošanās u.tml. Tā piemēram, tā mēdz saukt skaidru naudu un tabaku. Par kāpostgalvu mēdz saukt dumju cilvēku, bet angliski cabbaged tiek lietots lai apzīmētu milzīgu nogurumu vai veģetatīvu stāvokli.

Vēsturiski precīzi noteikt laiku, kad kāposti sākti audzēt ir salīdzinoši grūti. Taču visdrīzāk tas biji pēc tam, kad cilvēki jau pazinuši lēcas un kviešus. Saistībā ar to, ka no savvaļas kāpostu dzimtas (B. oleracea) cēlušies virkne kultūraugu, vienlaicīga dažādu kāpostu audzešana notikusi daudzviet Eiropā. Visdrīzāk pirmie sākti audzēt bezgalvu kāposti un lapu kāposti (kale kāposti), ko varētu būt darījuši ķelti, Centrāl un Rietumeiropā jau pirms 1000.g. p.m.ē. Tiek uzskatīts, ka senie ēģiptieši paši neaudzēja kāpostus, bet sākot ar romiešu laikiem, eģiptiešu amatnieki un bērni esot sākuši ēst kāpostus un rāceņus kopā ar citiem dārzeņiem un pākšaugiem. Senajiem grieķiem bijušas vairākas kāpostu šķirnes, taču grūti noteikt cik tuvas vai attālas tās bijušas no mūsdienās zināmā kāposta. Kas interesanti – grieķi bija pārliecināti, ka kāposti var slikti ietekmēt vīnogulājus, proti, ka ja kāpostus stāda pārāk tuvu vīnogulajiem, tie nodos savu nepatīkamo smaku vīnogām un šis kāpostiem neglaimojošais iespaids Vidusjūras reģiona cilvēkiem palicis līdz pat mūsdienām. Tas radīja arī stereotipu, ka kāposta ēšana neļauj cilvekam apreibt no alkohola. Par aizstāvību kāpostiem, grieķi un romieši tāpat uzskatīja, ka kāposta lietošana uzturā var atbrīvot no galvassāpēm, podagras, un saindešanās.

Īpašu popularitati kāposti piedzīvoja tieši viduslaikos, ko pierāda arī viduslaiku iluminācijas. Populārs tas bija kā turīgo, tā nabago vidū. Kāpostu sēklas iepirktas kā priekš Francijas karaļa (1360. gads), tā no kāpostiem un rāceņiem vien, piemēram, pārtikuši nabadzīgie ļaudis tā saucamajā “liesajā gadā” (1420. gads Francijā). 14. gs. galviņkāposti parādījās Anglijā, kur tos sauca par cabaches vai caboches. No Eiropas galviņkāposti aizceļoja uz Mezopotāmiju un Ēģipti kā ziemas dārzeņi, un vēlāk arī uz Āzijā un Ameriku. Kāposta nosaukuma neesamība sanskritā vai citās seno austrumu valodās liecina, par tā ieceļošanu Dienvidāzijā salīdzinoši nesen. Portugāļu kuģotāji pa saviem tirdzniecības ceļiem kāpostu aizveda uz Indiju, bet Japānā kāposts bijis svešs dārzenis līdz pat 1775. gadam. 16.gs. Vācijā vācu dārznieki radija  Virziņkāpostu jeb Savojas kāpostu šķirni. 17. un 18. gs. kāposti jau bija ikdienas pārtikas produkts tādās valstīs kā Vācija, Anglija, Īrija un Krievija. Marinēti un skābi kāposti arī vairs nebija retums. Skābus kāpostus izmantoja holandiešu, skandināvu un vācu jūrnieki, lai novērstu skorbuta (cinga) slimību, kas rodas ilgstoša C vitamīna trūkuma organismā deļ, ilgos kuģu reisos.

Uz Ameriku kāpostus aizveda 1541. gadā, bet uz Austrāliju 1788. gadā, kur Norfolka salā no to seklām izaudzeja pirmos kāpostiņus. Ap 1830-tajiem gadiem kāposts bija jau iekarojis austrāļu sirdis un kļuvis par vienu no iecienītākajiem dārzeņiem.

Kāposti tiek gatavoti visdažādākajos veidos. Tos var marinēt, skābēt, tvaicēt, sautēt, cept vai lietot uzturā svaigus. Kāpostu marinešana un skābēšana ir vieni no populārakajiem kāpostu apstrādes veidiem. Kimči jeb pikanti marinēti dārzeņi no kuriem populārākā versija ir tieši marinēti kāposti ir īpaši iecienīti Korejā. Jāpiebilst vien, ka kimči parasti gatavo no Ķīnas kāpostiem. Savojas kāpostus parasti izmanto salātos, savukārt gludāku lapu kāpostu šķirnes vairāk izmanto tieši pārdošanai un apstrādei. Kāposti un tofu ir vienas no galvenajām sastāvdaļām ķīniešu virtuvē.  Angļiem tradicionāls ēdiens ir “bubble and squeak”, kas ir tāds kā pārpalikumu sacepums, ko ēd ar aukstu gaļu un pagatavo no kartupeļu un citu darzeņu pārpalikumiem un vārītiem kāpostiem.  Arī austrumeiropā kāposti ir nozīmīga tradiconalās virtuves sastāvdaļa. Iecienīti ir gan skābēti kāposti, kas tiek ēsti kā piedeva, gan kāpostu tīteņi, gan pīrāgi ar kāpostu pildījumu. Indijā un Etiopijā, kāpostus liek pikantos salātos un sautējumos.

No veselibas viedokļa kāposti ir lielisks šķiedrvielu un C vitamīna avots. Sarkanie kāposti satur pat vēl vairāk C vitamīna nekā zaļie kāposti, tomēr zaļajos kāpostos ir divreiz vairāk folātu; kā sarkanie, tā zaļie kāposti ir ar kāliju un šķiedrvielām bagāti. Savojas kāposti ir lielisks beta karotīna avots. Kāposti var palīdzēt novērst resnās zarnas vēzi un estrogēna negatīvo ietekmi.

Lielākā kāpostu audzētāj valts pasaulē mūsdienās ir Ķīna. Pašā Ķīnā populārākie ir Ķīnas kāposti.

DAŽI INTERESANTI FAKTI:

• Kāposti Ginesa rekordu (Guinness World Record) grāmatā iekļauti dažādās kategorijās. Smagākais kāposts – 62 kg; smagākais sarkanais kāposts – 19 kg; lielākais kāpostu ēdiens – 925 kg; garākais kāpostu tītenis – 15 m.
• Kāpostu patēriņš ievērojami atšķiras starp valstīm. Tā piemēram, Krievijai ir augstākais kāpostu patēriņš uz vienu iedzīvotāju gada laikā – 20 kg; tai seko Beļģija ar 4,7 kg; tad Nīderlande ar 4 kg, Spānija ar 1,9 kg. Savukārt vidējais amerikānis patērē ap 3,9 kg kāpostu gada laikā.
• Ceptiem vai šmoretiem kāpostiem nereti pārmet tiem raksturīgu, visai nepatīkamu, sēram līdzīgu smaku. Tas saistīts ar serūdeņraža gāzes ražanos apstrādes rezultātā. Izraisītāji ir sēru saturoši glikozīti, kas visvairāk ir sēklās, un jaunajos dzinumos, bet augam pieaugot samazinās.

AVOTI:

http://en.wikipedia.org/wiki/Cabbage

R.Stentona. Veselīga uztura rokasgrāmata. Jumava. 2010.

Saistītās receptes: