Čaklo bitīšu devums – medus

Lai mēs kāri mielotos ar medu, vispirms bitēm ir kārtīgi “jāpasvīst”. Šie mazie darba rūķi izlido tūkstošiem reižu, lai lūkotos pēc nektāra. Jo augs saldāks jeb tā nektārs cukura piesātinātāks, jo bites izvēlē tas prioritārāks. Tā piemēram, lai tiktu savākts 1 kg medus no liepām, bitītēm nepieciešami 25 000 izlidojumu. Te gan protams jāpiebilst, ka vienas bites iespējas ir ierobežotas līdz pāris reizēm dienā. Kad bites savākušas nektāru un atgriezušās stropā, tas tiek pārstrādāts un tad ieliets kāru šūnās, kuras tiek aizvākotas pēc tam, kad nektārs nogatavināts. Medus garša, smarža, krāsa un tajā esošās labās vielas būs atkarīgas no virknes apstākļu – klimata, augiem un no tiem ievāktā nektāra, bišu rases u.tml. Piemēram, pavasara medus ir gaišākā krāsā, āboliņa medus ir šķidrākas konsistences, ja medus karsēts ilgāk un augstākā temperatūrā, tas ir tumšāks u.tml. Taču tie ir tikai daži piemēri, tā kā tās pašas īpašības uz medu var atstāt arī citi apstākļi. Kad medus burciņa pastāvējusi plauktā ilgāku laiku, medus kļūst cietāks. Šo procesu sauc par kristalizēšanos. Pats medus no sava ķīmiskā un uzturvielu satura viedokļa savas īpašības nemaina un paliek tik pat vērtīgs. Taču, ja pie sirds iet šķidrāks medus, tad sacietējušo var karsēt. To silda līdz 40-45 °C temperatūrai, bet ne vairāk, jo tad gan medus var zaudēt vērtīgos vitamīnus un fermentus.

Medu var iedalīt dažādos veidos, gan pēc tā realizācijas, gan ievākšanas laika. Pēc medus izcelsmes to iedala ziedu, lapu un jauktajā medū. Ja medus nācis no ziediem, tad tālāk to var iedalīt divās grupās: medus no viena auga (piemēram, liepu, āboliņa, rapša medus) vai dažādiem augiem (piemēram, pļavu, mežu vai augļu dārzu medus). Lapu medu bites ražo no saldā, cukuriem bagātā šķidruma, kas atrodams uz augu lapām. Tā krāsa ir nedaudz zaļgana un arī garša ir salīdzinoši specifiska.

Vēsturiski medu pazīst kopš cilvēka pirmsākumiem. Jau Akmens laikmeta saldummīļi devās medus meklējumos. Taču mākslīgos pūžņos bites sāka audzēt tikai pirms 4500 gadiem Ēģiptē un Indijā, un tikai ap 1000. gadu radās izpratne par saistību bitēm ar ziediem. Līdz 14.gs. medus Eiropā bija galvenais saldinātājs un tikai vēlāk pieejams kļuva cukurs.

Medus, nav nekāds noslēpums, protams, bez tā ka ir gards ir arī ļoti vērtīgs un veselīgs. No cukuriem medū visvairāk ir glikoze, fruktoze un saharoze. Sevišķi daudz medū ir kālija, fosfora, kalcija, hlora, sēra, nātrija un magnija. No vitamīniem medū galvenokārt ir B grupas vitamīni, kā arī A, C un E vitamīns. Tas ir antibakteriāls un antiseptisks. Bieži tas tiek lietots saaukstēšanās gadījumos, gremošanas traucējumu gadījumos, čūlu, rētu un citu ādas bojājumu apkopšanai.

IZMANTOTIE AVOTI:

https://lv.wikipedia.org/wiki/Medus

R.Stentona. Veselīga uztura rokasgrāmata. Jumava. 2010.