Atklājumi un veselīgs dzīvesveids

Gavēt, lai attīrītos no sāļiem un gavēt, lai tuvinātos Dievam

Liene S: Kur ņemt  enerģiju pavasarī? Daudzi, piemēram, ievēro gavēni. Kāds to ievēro kristīgo vērtību vadīts, cits iespaidojas no kolēģiem vai draugiem. Kādas ir jūsu pārdomas? Vai latviešiem gavēnis vispār ir jāievēro?

`Inguna: Reliģiski es gavēni neievēroju. Gavēnis tulkojumā ir atteikšanās no kaut kā. Es esmu piedzīvojusi jau tādu vecumu un tādu prāta stāvokli, ka man ir patīkami negribēt. Gavēnis man ir nevis kampaņas veida kustība – pirms Lieldienām, pirms Ziemassvētkiem,  tā ir zināmā mērā ikdiena. Nobaudīts ir daudz kas, bet vai svarīgi ir kvalitāte vai kvantitāte? Svarīgi ir nevis cik, bet kā. Tas ir būtiskāk, nekā gavēt no tāda  līdz tādam datumam.

Rolands: Par šādām, ar reliģiju saistītām lietām, es vienmēr domāju – tie ir rakstu avoti, kas tapuši pavisam citā laikā, pavisam citā ģeogrāfiskajā stāvoklī, pavisam citā klimatiskajā zonā. Šis faktors vienmēr jākoriģē caur savu raciomu. Raksti ir tapuši klimatiskajā zonā, kur nav četru gadalaiku, bet ir tikai divi. Tas ir bijis pavisam cits laiks ar citādu produktu pieejamību, citādu zināšanu daudzumu sabiedrībā. Brīdī, kad paņemam šādu grāmatu un sākam to akli ievērot, tad mēs nedraudzējamies ar galvu. Nekā personīga pret reliģiju – tikai faktu konstatācija. Gavēnis kā forma, kas paredz zināmu atturēšanos – viennozīmīgi piekrītu. Ir daļa cilvēku, kas Latvijā arī reizi nedēļā ievēro gavēni. Piemēram, pirmdienā vai svētdienā. Svētdienā ir labāk, jo tad ir vieglāk – tu esi ārpus sociālās vides, tā neiespaido ar saviem stereotipiem par to, kā vajadzētu darīt.  Horizontālais gavēnis, izstiepts gada laikā, man šķiet pat veselīgāks, ja skatāmies no veselības viedokļa. Kampaņas man nepatīk. Gatavojamies kaut kam, tad darām kaut ko, tad sākam cīnīties ar kārdinājumiem

Inguna: Un tad, kad ir jāpasaka „pret” vai „nē”, tad iesākas krīze, tas duālisms ir grūts.

Gatis: Domājot par to, kas radies citā vietā un klimatā. Vai mēs maz mūsdienu globālajā pasaulē varam nošķirt, kas kur ir radies? Mēs visi uzvelkam Pakistānā ražotas sandales vasarā, Ķīnā ražotas mantas. Tur visur klimati ir dažādi, tradīcijas ir dažādas. Mēs esam iemācījušies izvērtēt lietas. Ir būtiski nošķirt atturēšanos kā orientāciju vai dzīvesveidu no gavēņa, kas ir ļoti sen iesakņota tradīcijas lieta. Ne katra atturēšanās ir gavēnis un gavēnis noteikti nav jebkura atturēšanās. Ir runa par nopietnām domāšanas sistēmām, vismaz attiecībā uz gavēni kā institucionalizētu praksi kristīgajā pasaulē.  Ir vērts paskatīties sīkāk, kas tiek darīts, jo tam ir  loģika apakšā.

Inguna: Ja baznīcā ir gavēnis, tas nozīmē neēšana?

Gatis: Atšķirība ir liela, ja runa ir par reliģisko tradīciju, un kristīgā nav vienīgā reliģija, kurā gavē, vairāk vai mazāk to dara visās tradīcijās. Pamata uzstādījumā ir liela atšķirība. Ja cilvēks to dara reliģiskas pārliecības dēļ, tad viņš to dara, lai garīgi sakārtotos un tuvinātos Dievam. Ja viņš to dara, lai vienkārši locītavā neuzkrātos sāļi, tad tur ir pavisam cita filozofija apakšā, un tās ir divas atšķirīgas lietas. Tās var pārklāties un saskarties,  bet fundamentāli tās ir atšķirīgas.

Gara stiprināšana vai praktiska tradīcija?

Liene S: Bieži nav skaidrs, ko mēs īsti darām.  Es pameklēju, kā ir bijis senajiem latviešiem. Bija Meteņu diena, septiņas nedēļas pirms Lieldienām. Tika klāti pārbagāti galdi – notiesāts tas, kas vēl sakrājies.  Pēc tam bija klusais laiks, lai varētu sagaidīt pavasari. Tas man liekas feini. Rudenī viss ir pilns, viss tiek novākts, tad mēs pa gadu to nokopjam un pavasarī gaidām jauno ražu – sējam, stādām.

Rolands: Cilvēce vienmēr ir dzīvojusi trūkumā tikai tagad ir pārticības laiks. Agrāk izdzīvošana bija ciklisks jautājums, bija jāiztur garā ziemā. Iekrātie pārtikas produkti vienā brīdī ir jāizēd, jo tajos sāk uzkrāties kaitīgas vielas. Lai vienkāršā valodā pieņēmumus izskaidrotu lielai cilvēku masai, tika izmantota tēlaina, mākslinieciska forma, nestāstot par ķīmijas vai fizikas procesiem, kas tur notiek. Maziem bērniem taču arī nestāstām ķīmijas vai fizikas likumus, bet ietērpjam to tēlainā, viņiem saprotamā valodā, tādā veidā virzot bērna attīstību. Iespējams, ka balstoties uz ciklisko sezonalitāti, tā ir bijusi racionāla lieta, kas vēlāk pārtapusi tradīcijā, pēc tam jau pieradumā. Daudzi  pieradumi, kurus veicam, jau sen zaudējuši savu loģisko jēgu, kaut vai kāzu procesi, ko tik tur visu neizpilda. Kāpēc šī tradīcija nav izveidojusies rudenī?

Inguna: Tāpēc, ka tad mēs ievācam ražu, ēdam saknes…

Rolands: Vislielākā gara stiprināšana būtu nevis pavasarī, kad nekā nav, bet rudenī, kad viss ir.

Liene S:  Ir taču arī rudenī gavēnis – pirms Mārtiņiem, četrdesmit dienas līdz Ziemassvētkiem. Atšķirīgām konfesijām ir dažādi, bet vispār ir.

Indivīds kolektīvajā sabiedrībā

Rolands: Savā laikā es lasīju grāmatu ciklu „Ārstnieciskā badošanās”. Ja iedziļinās grāmatās, kurās ir sabiedrības zināšanu, nevis tradīciju līmenis, tur ir precīzi definēts, kuros brīžos persona, ņemot vērā psihofizioloģiju, var atļauties badoties, cik ilgi to var darīt utt. Es neticu nevienai lietai, kas ir kolektīva. Jebkura kolektīva lieta iznīcina individuālo pieeju.

Inguna: Mēs katrs esam atšķirīgi pēc individuālas lietas, kaut vai pirkstu nospiedumiem. Mums katram ir sava bilde pasaulē. Visi esam līdzīgi, visi dzīvojam pēc vieniem fizikas un ķīmijas likumiem, bet katram ir tāda šķautne, kas ir viņam vien raksturīga. Vieniem patīk siltums, citiem aukstums, vieniem garšo sāļi ēdieni, citiem saldi, vieni ēd zemi un kaļķi, citi dzer tikai ūdeni. Pamata fundaments – zeme, ēdiens, tas ir visiem, un tad ir virsvērtība, kas katram ir sava.

Rolands: Individuālā misija!

Inguna: Tas ir atkarīgs no tā, kur mēs dzīvojam, ko mēs domājam, kas ir mūsu vērtības. Svarīgs ir arī ēdiens, ko mēs ēdam, kā  mēs ēdam. Pasaki, ko tu ēd, es pateikšu, kas esi tu. Individuālisma moments ir ārkārtīgi svarīgs. Tiesa gan, bez kolektīvisma mēs esam pazuduši. Mēs esam cilvēki sabiedriskie, mēs nevaram būt pa vienam, bet ir nepieciešama sava vientulības daļa. Domāju, ka 90% cilvēku ir kolektīvs un par to, kas viņiem ir svarīgs, viņi neko nezina. Tikai maza daļa ir tie, kas apzinās savas individuālās tieksmes un dzīvo pēc sajūtām, nevis pēc tā, ko dara visi.

Rolands: Pēc sajūtām vai zināšanām?

Inguna:  Zināšanas ir brīnišķīgi, mēs tās varam krāt un izmantot. Bet bez zināšanām ir sajūtas, kas saka priekšā, vai man to vajag vai nevajag.

Rolands: Bet tas jau ir prāts, kas saka vajag vai nevajag.

Inguna: Prāts ir slikts padomu devējs. Ja mums ir slikta sajūta, mēs mēģinām to sajūtu likvidēt. Piemēram, veikalā, kafejnīcā, es stāvu rindā, kasiere mani redz. Es savā paplātē ielieku salātiņu, ielieku un saprotu, ka es viņus negribu. Bet kasiere mani ir nofiksējusi un man ir kauns likt atpakaļ, es eju līdz rindai, samaksāju, apēdu un vakarā man sāp vēders. Man bija sajūta, es negribēju viņus ņemt, bet es nenoticēju sajūtai. Zināšanas ir par to, kas ir katros salātos iekšā, viss ir labi, viss ir bijis aukstumā, man nekas slikts no tā visa nevar veidoties.

Rolands: Redzi, latviešiem valoda ir mazliet ierobežota. Ar zināšanām mēs saprotam teorētiskās zināšanas, kuras esam izlasījuši. Brīdī, kad zināšanas saliekam kopā ar praktisko pieredzi, veidojas gudrība.

Izvēloties šokolādes skapi

Liene S: Es zinu, ka Ingūna ir veģetāriete.

Inguna: Es esmu periodiska veģetāriete. Lēnā garā, pavisam lēnām lietoju arvien mazāk dzīvnieku valsts olbaltumvielas. Šoziem es tās ilgi neēdu, bet vai nu karstās vasaras dēļ vai tāpēc, ka manā ģimene visi ēd gaļu, vai personiskā slinkuma dēļ, es atkal iejūdzos gaļas ēšanā. Nezinu, kā būs pavasarī, bet domāju, ka cilvēkam dzīves otrajā pusē šo enerģētiku vajag mazāk.

Liene S:  Kā Jums ir ar ēšanas sezonalitāti?

Rolands: Pilnīgi nekādu principu. Jo tālāk, jo vairāk es atkāpjos no principiem. Ja es iedzeru vīna glāzi brīdī, kad man to gribas, tad es to izdaru ļoti reti. Ja sevi apvalda līdz piektdienai, lai tagad ar draugiem  to darītu, tā ir stāšanās uz alkoholiķa ceļa.

Inguna: Šī ir nobrieduša prāta nostāja. Es jau varu teikt, ka man gribas saldumus un šokolādi  katru dienu.

Rolands: Bet vienu dienu pasaki sev – es esmu atgriezies bērnībā, tagad esmu ticis pie skapja, kas ir pilns ar šokolādi. Es garantēju – Tev ar vienu dienu gadā būs līdz ausīm, un pēc tam būs nelāgas pārdomas. Tā ir emocionālā atmiņa.

Liene S: Speciālistiem ir tāda metode. Ja atnāk pacients, kas gandrīz vai mirst no tā, kā gribas konfektes. Lūdzu! Vienu dienu, bet tad ir tikai konfektes vai tikai tortes.

Inguna: Varbūt kādam cilvēkam ir jārada diēta, kur ir tikai saldumi. Tas ir dalītais uzturs, kādā brīdī viņš panāks insulīna līmeņa balansu un vēlēšanās kļūs arvien mazāka un mazāka. Dietologiem ir stāsts, ka visiem ir jāēd tvaicētas saknes, liesa gaļa un jādzer ūdens, nedrīkst ēst pēc sešiem. Bet kā vienam cilvēkam, kurš ir pūce un maņas viņam pamostas tikai ap divpadsmitiem dienā, kā viņam var teikt, ka tagad ir jāceļas piecos no rīta un jāēd sātīgas brokastis septiņos? Varbūt pienāks brīdis, kad viņš to varēs izdarīt. Bet kamēr viņš nav šajā situācijā, varbūt viņam jāpiedāvā alternatīva, kas no dietologa puses šķiet pilnīgi traka.

Pārtikai nav nekāda sakara ar cilvēces pabarošanu

Ingūna: Mana bērnība saistās ar garšām, kuras es atceros. Pēc Padomju laikiem atvērās tirgus, bija pieejama „Santa Maria”, „Vegeta”, likās, ka tās ir TĀDAS garšas. Un tad nāca trešais posms, kad es sapratu, ka man nevajag ne „Vegetu”, ne „Santa Maria”. Man ir raudene, man ir timiāns, es to visu varu dabūt savā dārzā un tas ir brīnišķīgi. Lai pie tā nonāktu, ir vajadzīgs laiks.

Liene S:  Uzturs ir tik daudz pilns ar visu ko, mēs pat nevaram iedomāties.

Inguna: Jautājums par ģenētiski modificēto pārtiku, piemēram. Visi „Kellog’s”, soja, kukurūza, kafija, eļļa, rīsi.

Liene S:  Ražotāji spiež virsū zīmodziņus, ja pārtikas produkts nesatur ģenētiski modificētas sastāvdaļas. Vienīgie, kam esmu tādus redzējusi ir „Bonduelle” kukurūza, kuri tad arī maksā nevis trīsdesmit, bet astoņdesmit santīmus. Un tiem, kas tirgo ģenētiski modificētus produktus, vajadzētu brīdināt par to ar pamanāmies uzrakstiem.

Inguna: Tad, kad man ir jāizvēlas pārtika, izrādās, ka man izvēles nav, jo gluži vienkārši nav marķējuma.

Rolands: Kāpēc ir radīta ģenētiski modificētā pārtika? Ir jāpabaro cilvēce. Iedomājieties, cik pārticīgā pasaules daļā mēs dzīvojam?! Katru dienu joprojām simtiem cilvēku mirst no bada.

Inguna: Bet vai ģenētiski modificētā pārtika ir radīta, lai pabarotu cilvēkus?

Gatis: Protams, ka nē. Ģenētiski modificētās pārtikas uzņēmumu pārstāvji runā pie galda „Armani” uzvalkos, ar vienu domu – kā vairāk pārdot, kā ilgāk uzlabot. Visu dzen uz priekšu ekonomika.

Inguna: Tieši tāpat kā vakcinācijai nav nekāda sakara ar veselību, pārtikai nav nekāda sakara ar cilvēces pabarošanu. Šī dilemma man nepatīk. Es gribu izvēlēties, vai es pabaroju cilvēci, vai eju citu ceļu.

Gatis:  Un sāksim ar to, ka līdz cilvēcei tas tik un tā nenonāk. Kā viņi mirst, tā mirst konkrētos platuma grādos un neviens nav ieinteresēts par viņiem rūpēties. Lielražotāji tik ražo uz velna paraušanu, lai bīdītu augšā pārdošanas rādītājus.

Drosme izvēlēties jeb eņģeļu mīlēšana

Rolands: Paskatāmies uz amerikāņu „veselīgo” nāciju. Tādā virzienā es tomēr negribētu iet.

Gatis: Es gan labprāt gribētu iet. Esmu tur ilgu laiku nodzīvojis diezgan alternatīvā pilsētā. Bija rajons, kur varēja redzēt standarta rešņus, kā ziņās. Bet es dzīvoju pilsētas daļā, kur uz katra stūra bija divi veikali –  „supermārkets” un tieši pretī bioloģiskais veikals, kur viss ir tieši četras reizes dārgāks. Tā laika ekonomiskajā situācijā tā nebija būtiska atšķirība, tu maksā divus vai astoņus dolārus. Liela daļa cilvēku, tai skaitā jaunieši ar skrituļdēļiem, negāja uz „supermārketu”, bet gan uz bioloģisko veikalu. Mums  līdz šai zemītei vēl ir ļoti tālu. Iedomājieties, ja mums pretī katram lielveikalam būtu mazs neregulāras formas tomātu veikaliņš. Amerikai nav ne vainas. Mums jāattīra stereotipi, kas mums, te tālu dzīvojot, radušies.

Ingūna: Jautājums ir par to, ko mēs gribam. Ja man ir jāiet no šejienes līdz mājām, man pa ceļam ir tikai divi maziņi, maziņi veikaliņi. Tālāk nekā vairs nav. Un tur ir mazs piedāvājums, lēmums, ko šovakar gatavot, tiek pieņemts no tā, ko veikals piedāvā.

Liene S: Mēs paši izdarām izvēli. Varbūt dažreiz mēs tiešām atsakāmies no buljona kubiņa un iemācāmies lietot garšvielas. Izvēle ir, nav tā, ka tikai tas „supermārkets” mums nāk virsū.

Rolands: No rīta, atverot acis, mums ir miljons iespēju, katrs nākošais solis ģenerē vēl miljons iespēju. Un ko dara lielākā daļa cilvēku? Viņi dara to, ko darījuši iepriekšējā rītā.

Liene S:  Kāpēc tas tā ir?

Gatis: Atsaucoties uz senu angļu sakāmvārdu, cilvēkiem velns, kuru viņi pazīst, ir mīļāks par eņģeli, kuru viņi nav iepazinuši. Mēs esam pieraduma cilvēki, mēs braucam pa jau pierastām sliedēm, ja viņas ir pietiekami dziļas. Tā ir pierastāk, tā ir drošāk, rāmāk, it kā līdzsvaroti. Īstenībā nav līdzsvaroti, ir pat ļoti nelīdzsvaroti. Jāiemācās mīlēt eņģeļus!